Ja viņš tiktu ielaists pa manām dzīves durvīm, dzīve tiktu izmainīta līdz pēdējam.. Bet vai es gribu pārmaiņas? Tik radikālas?!
Sākumā būtu grūti, bet pēcāk būtu labi un perfekti. Bet vai dzenoties pēc kā tāda, es pārāk daudz neatteiktos no tā, kas man ir tagad? Ja tā padomā, pašreizējā dzīve jau ar nav nemaz tik lielā pakaļā. Vai ir?

Visnotaļ es zinu to, ka esmu šobrīd ļoti dīvainā stāvoklī -- nespēdama izlemt savu turpmāko rīcību.

Kāpēc kāds cilvēks tik pēkšņi ar tādu pompu grib ienākt manā dzīvē un to uzlabot? Pie tam tāds cilvēks, ar kuru mani saista vien veselīgas sarunas...

Izdomāju pārmaiņas pēc nolakot nagus. Palika 3s nagi, kas prasījās pēc sīkām, baltām svītriņām, lai izskatītos pēc franču manikīra UN... protams, pirmais nags, ko es lakoju tika nejauki izbojāts, kā rezultātā mani nagi tika sazieķēti ar acitonu un es esmu tāda pati kā biju pirms tam.. Laikam pirmo reizi dzīvē vajdzētu aiziet pamēģināt pie manikīra kko uzfrišināt. Kādreiz, kad vairs nestrādāšu xD

Gribētos sev tādu dzīves uztveri kā Dāvim. Pasaulē problēmu būtu mazāk.
Un.. es tomēr neesmu garā stipra. Manuprāt, atdalīt mani no cigaretēm nevarētu pat ar atomsprādzienu. Nekas, rīt jāmēģina atkal. (Es uzskatu, ka tā ir lieka sevis spīdzināšana, bet moš izdosies...)

Tēvs aizbrauca uz aptieku un atveda man klepus zāles - divus klepus un kakla sīrupus.
-Dzer zirga devas un lai pa divām dienām būtu tukši.
-Abi?
-Jā.

Pavisma nejauši uzdūros vnk perfektam info avotam. tagad būs ko darīt, kad nebūs ko darīt -- varēšu lasīt un kļūt gudra ;D