Ķirsīts
06 Oktobris 2008 @ 10:29
apbižotā  
Jā, nē nu ko lai saka.. Uz skolu mani neizrakstīja un uz darbu - netik. Sēdēšu mājās vēl līdz 4dienai, kad man jāiet nodot asinsanalīzes un tad vēl līdz 5dienas rītam, kad jāiet atkal pie viņas, ārstes... Un tad maybe notiks tas brīnums un es varēšu pamest savu divstāvigo būceni un doties ielās, satikt draugus un pasmaidīt, jo tikmēr.. esmu vēl vienu nedēlu piekalta šeit un tas nozīmē, ka būs jāsāk mācīties & atkal jādzīvo kompim.
"Vienreizēji"... Tagad gan es gribu, lai kāds atbrauc ciemos. Vai vismaz paņem suņa kakla siksnu un izved mani pastaigāties ĀRĀ, jo, pie velna, ir rudens un koki ārā ir vienreizēji. Žēl, ka man tos ļauts skatīt vien caur loga rūtīm..
 
 
Garastāvoklis: nūģisks
 
 
Ķirsīts
06 Oktobris 2008 @ 16:01
+ / - / ?  
+ | Man pazvanīja Svens. Viņš būs tas, kas izvedīs mani pastaigāties. Cik lieliski. Vismaz es beidzot izjutu, ka kādam, kurš nelasa klabus & stuff, vnk ir interese satikt mani. :) Liek domāt, ka ir draugi, kuri par tādiem nepārtop tikai tad, kad izlasa, cik velnišķīgi mani vajag dabūt ārā no mājas xDD
+ | Lai arī kā nebūdams. Es beidzot noskatījos "In her shoes". Zinātāji, droši vien, atceras, cik ļoti es to filmu gribēju un cik ilgi es viņu gaidīju.
- | Tomēr ir arī sliktā ziņa - man nets karās nost, jo kompī ir ieperinājies kkāds trojāns, kuru vakar man iznīdēt nebija laika, tāpēc viņš arvien vēl kaut kur kastē sēž xDD
- | Outlaw man arvien nestrādā un esmu jau zaudējusi cerības, ka kaut kas mainīsies. xD
+ | Akurāt, labā ziņa ir tāda, ka es beidzot piezvanīju uz darbu. Trāpīju gan uz menedžeri Innna2 (un tas nekas labs nav), tomēr.. par spīti sirdij, kas leca laukā no krūtīm, es tomēr visu nokārtoju un maybe es pat dabūšu naudiņu par to, ka esmu uz slimības lapas. (loģiski domājot, tā vajadzētu būt).
? | Uzraxtīju sms Paeglītim, lai šis zin, ka skolā es nebūšu vēl nedēļu. Smieklīgākais ir tas, ka šo divu nedēļu laikā, mans skolotājs ir cilvēks, ar kuru esmu apmainījusies ar visvairāk sms. :D
- | Arvien es nespēju izturēt kontaktu ar ģimeni. Šodien gan es sāku raudāt. Pie pusdienu galda. Asaras bira kā tādas pupas un es neko nevarēju izdarīt. Klusēju, teju neelpoju un birdināju asaras. nemaz nerunājot par to, ka man likās, ka es ēdu kamolu, kurš man arvien vairāk un vairāk liek smakt :/
 
 
Ķirsīts
06 Oktobris 2008 @ 22:34
 
Spēlēt spēles es māku. Spēlēt tās labi es ar māku. Bet ar viņu spēlēt nevaru. pret viņu noteikumus nevar pavērst un man riebjas, ka es to nemaz negribu.

Viss. vēl viena debīla diena. Sucks.