Zin kā.. ir tā baigi, baigi jocīgi. Kad dzīve piespēlē izdevību un mēs no tās atsakamies baiļu dēļ.
Uz skatuves mēs visi veidojam savus tēlus, bet esot aizkadrā varam būt pat pilnīgs pretstats. No neievainojamā pārvērsties vai ievainoto.
Draudzību es stādu augstāk par jebko citu. Draudzību un patiesību, bet jūtu, ka laiks mainīt uzskatus. Laiks pakļauties masai un pieņemt par svarīgāko to, kas attiecas vien uz Tevi, Tavu dzīvi un nākotni. Tā paša iemesla dēļ - lai izdzīvotu.
Ja cilvēcei paredz nākotni. Pat tīri neapzināti, mēs uz to tiecamies. Teiksi, ka nejaušā kārtā sagadījies tāpat kā tika pareģots? Es neticu tam, tāpēc vēlētos kaut nebūtu lasījusi par Nostradamu, nebūtu tādu vārdu dzirdējusi, jo nupat mani domu balsti, domu sienas sagāzās un līdz ar to es pati ar kļuvu nestabila. Kāda jēga zināt nākotni, ja nespēj to mainīt? Kāda jēga aizmirst par dzīvošanu, ja jau domā par nāvi? Tiekties uz priekšu - to nepārtraukti mums borē visi. "Kad izaugsi", "Pēc skolas beigšanas", "rīt", "pēc desmit gadiem"... Vienmēr un visur ir tikai nākotnes forma.
Es gribu dzīvot tagad un šeit, domājot tikai par šo mirkli. Dzīvot to tā, lai nekas nav jānožēlo, bet nesanāks, jo zemapziņa ir ieprogrammēta citādi. Ticēt tam, ko saka citi. Darīt to, ko dara citi.. Un es vēl neesmu tiktāl iepazinusi citus prātus, lai saprastu kā darbojas mans un nemāku to "ieprogrammēt" citā virzienā, jo trūkst resursu, pieredzes un zināšanu. Trūkst nepieciešamā.
Mēs tiecamies aizlidot kā putni, būt brīvi un neatkarīgi. Tiecamies pēc augstākas modes, biezāka maka, apkārtējo apbrīna, bet aizmirstam par pienākumiem uz kuriem balstīts vis iepriekš minētais.
Mēs cits citam sekojam pa pēdām, bet spītīgi apgalvojam, ka esam individualitātes. Mēs tiecamies uz izdzīvošanu, ne dzīvošanu...

Apstrīdēsi un teiksi, ka pilnīgs shits? Zini, pat piekritīšu.