Es atkal esmu atsākusi sapņot par to, kas bija vasarā. Domāju par nejaušo tikšanos, nepārtraukto dirsināšanos, par visu to lilo mēslu bedri.. es tā arī nesaprotu, kādu lopu mēsli tur ir un kas tur smird.
Tai pašā laikā mani neatstāj doma, ka viņš jau nu ir pēdējais, kas man ir vajadzīgs. Un tā ir, jo nav. Nav vajadzības pēc viņa, pēc mīļuma vai jebkā cita tieši no viņa.. Pff..

Pa šīm visām dienām esmu tā ierakusies internetā, lai nav jādomā, jāskumst un jāpukst kaut sev, tā vietā, lai beidzot censtos saprast sevi, savas domas un jūtas. Es reizēm sevi pieķeru pie domas, ka jūtu nav, ka ir tikai mirkligas vēlēšanās un ilgas, bet es nezinu vai tam ticu. Vispār, šobrīd nudien man nav ne jausmas, kam es ticu un kam tikai gribu noticēt.

Es šodien domāju par Bumbierīti. Mums nav nevienas kopīgas bildes, kur esam apķēruši viens otru un smaidam vai smejam. Nav tādas draudzīgas bildes, ko ielikt albumā un smaidīt, ikreiz, kad to ieraugu. Vispār ļoti maz bilžu, kur smaidu, kur citi smaida.. Tas liek izdarīt secinājumus. Un saskumt.

Vēl nez kāpēc es iedomājos par to cilvēku, kuru esmu nogrūdusi tālākajā atmiņas kaktā pie nevajadzīgiem lūžņiem. Cilvēks pretstats vajadzīgajam. Nevēlamais. Cilvēks, kuru atceroties, man allaž izveidojas tāda sejas izteiksme, it kā mani briesmīgu mocītu zobusāpes. Ak, Chebiņš, chebiņš.. Nez vai mazais alkoholiķis maz ir dzīvs? Labi, atklāti sakot, man pilnīgi pie vienas vietas. Pat nesaprotu, kādēļ par viņu iedomājos.. Un vēl kādēļ es iedomājos par Riekstiņu un... vēē.. Labāk tālāk nemaz ar nedomāt. xD

un vēl jau paliek tas "vēl viens" dzīves vīrietis, kurš.. Nu, jā.. Es par viņu vairs teju nemaz nedomāju. Vien reizēm tādu vai citādu situāciju dēļ sanāk. Vairs pat nesanāk skumt un ilgstoši ilgoties. Atceroties labo paliek vien smaids ar vislabākajām atmiņām. Aizmirstas asaru lieti, aizmirstas Bonapards, ko izdzēru neierasti daudz priekš sevis tai rudenī.. aizmirstas visas tās huiņas, kas sekoja virtenē viena pēc otras pēc tam.. Tomēr reizēm man ienāk prātā tā doma vai es varēju ko mainīt? Un vai manām šaubām pat tagad, gandrīz pēc gada, ir vieta?
Bet vēstules arvien glabāju. Man neceļas roka tās izfērēt ārā kā mazsvarīgu sīkumu. Vismaz vēl ne. Varbūt arī pēc šo "attiecibu" gala ir jāpaiet zināmam laika periodam, tikai.. Cik ilgi vēl?

Un, ja pat tā iedomājas, tad kļūst sajūtams tāds tukšums dvēselē. Nepiepildīts, auksts un mikls. Tukšums vien ar sajaušamu galu un robežām. kaut kur zem kreisās krūts. Gribētos, lai tas ātrāk aizpildās. Kaut vai mirklīgi ar kaut ko, bet lai vairs tā nav, lai.. Nē, es zinu, ka nav tas iespējams un vienmēr tas tur būs. Vieta "Tam", ko es meklēšu un neatradīšu. Tā tas notiek, pēc tā mēs visi tiecamies un pat, ja šķiet, ka esam to atraduši, drīz vien saprotam, ka tā nav. Meklējot. Visu mūžu mekljot "kaut ko"...

Augsta mēroga besis jebšu neko-negribu-liec-mani-mierā jeb tieši pretēji.
Aizmirstas sajūtas jau bija. Sūds.

Pa nez cik gadiem es laikam sāku raudāt pirmo reizi tāpat vien. Ne par filmu vai aizkustinošu grāmatas tekstu, ne aiz smiekliem, ne aiz kaut kā cita. Tāpat, bez nopietna iemesla kā nāve vai kas tikpat traks.
Vienkārši iedomājoties pat nesaistītas lietas savā starpā, sevi un... sākās.

Smieklīgākais no tā visa ir tas, ka es visus pasūtīju prom. Lai gan vienīgais, ko iekšēji es gribēju ir, lai kāds pasaka ko jauku un par lietu, bet kā var pateikt par lietu, ja es neko nesaku?

Es iemetu kompi kaktā un gāju gulēt. Aizmigt jau nesenāca, jo nupat biju izvilkta no gultas, Un tad... jā, sekoja tas, ko es pat negaidīju no sevis.
Vajag Tomu! Mana vienīgā vēlme šobrīd bija, ka es gribu Tomu, ka man vajag viņu! Šai dranķa brīdī, lai ko viņš man vartu uzdirst virsū, tik un tā man viņš bija vajadzīgs. Un nekā. Viņa nav. :/

EDIT: Es izlasīju gandrīz visas viņa vēstules, kas vēl stāv manā pastkastē. Skaisti un skumji.