Ķirsīts ([info]sveces_liesma) wrote 29. Septembris 2008, 23:08
Pa nez cik gadiem es laikam sāku raudāt pirmo reizi tāpat vien. Ne par filmu vai aizkustinošu grāmatas tekstu, ne aiz smiekliem, ne aiz kaut kā cita. Tāpat, bez nopietna iemesla kā nāve vai kas tikpat traks.
Vienkārši iedomājoties pat nesaistītas lietas savā starpā, sevi un... sākās.

Smieklīgākais no tā visa ir tas, ka es visus pasūtīju prom. Lai gan vienīgais, ko iekšēji es gribēju ir, lai kāds pasaka ko jauku un par lietu, bet kā var pateikt par lietu, ja es neko nesaku?

Es iemetu kompi kaktā un gāju gulēt. Aizmigt jau nesenāca, jo nupat biju izvilkta no gultas, Un tad... jā, sekoja tas, ko es pat negaidīju no sevis.
Vajag Tomu! Mana vienīgā vēlme šobrīd bija, ka es gribu Tomu, ka man vajag viņu! Šai dranķa brīdī, lai ko viņš man vartu uzdirst virsū, tik un tā man viņš bija vajadzīgs. Un nekā. Viņa nav. :/

EDIT: Es izlasīju gandrīz visas viņa vēstules, kas vēl stāv manā pastkastē. Skaisti un skumji.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.