Tīrā ikdiena - darba diena.
Nostrādāts kā nākas. Uz 7tās stundas beigām man jau gribējās atgulties vai atsēsties, tomēr līdz pat maiņas beigām man bija jāberž, jāskraida utt. Secinu, ka pārbaudes man nepatik. Meneģeri tik uzvilkti un visi darbinieki trenkāti turp un atpakaļ, ka tikai kāds gruzis nav uz zemes, kāda paplāte nenovākta vai dies nedod lupatiņā būs kāds caurumiņš, kas uzreiz to padara par nederīgu.. Jēbaķ.. >.<
Pie tam, es sāku vēlēties savu labi sirds daļu izoperēt. :D
Pēc darba es piekritu atvest mājās draudzenes riteni, jo viņai palika sudīgi. tagad varam 3x minēt, kuram ir slikti?! :D
bet nu es esmu mājās un tākā es uz haļavu tiku fano.lv un man it kompis lielais, man tulīt jau atkal būs daudz jaunu filmiņu (sun).

Valdis sašķaidīja telefonu, draugi neiet un man nupat jau būs dusma/bēda.

Un vēl paliek ICs.. Brr..

Un, ak jā, man ir ķirši. Daudz ķiršu. (mm)

Edzi.. man vajadzētu kartiņu *pray*

Ķirši ir apēsti un man nāk miegs.
Bet pirms es pagūstu ieslīgt jaunās sapņu virtenēs, es gribēju uzraxtīt sapni, ko es atceros (viens no nedaudzajiem, ko atceros).

..Ko Bumbierīts darīja pie manis es tā arī neatceros. Zinu tikai to, ka mēs gulējām pirmā stāva gultā, blakus. es kaut kā centos iekārtoties un tad viens mirklis un viņš bija mani apķēris un pārliecies pār mani. Nāca patiesības mirklis, mirklis mulsuma un pārdomu, viņa smaids, acu skatiens un es atteicos no Valda un visiem citiem, lai tikai būtu ar viņu, kaut zinādama, ka tas būs tikai viens mirklis, kas var izvēsrties garāks..
Viņš būtu viens no tiem, kuri spētu man darīt laimīgu kaut vai ar apziņu, ka ir man blakus, ka es viņam rūpu, ka viņš nekur negrasās pazust. Viņam es uzticos, viņš mani pazīst, viņš pārzin manus trūkumus, zin manus vājos punktus, jo ir līdzīgs man. Un patiesībā, mums būtu vienkārši sadzīvot. Varbūt pat pārāk vienkārši, tieši tādēļ mēs varam būt tikai lieliski draugi.