Ķirši ir apēsti un man nāk miegs.
Bet pirms es pagūstu ieslīgt jaunās sapņu virtenēs, es gribēju uzraxtīt sapni, ko es atceros (viens no nedaudzajiem, ko atceros).
..Ko Bumbierīts darīja pie manis es tā arī neatceros. Zinu tikai to, ka mēs gulējām pirmā stāva gultā, blakus. es kaut kā centos iekārtoties un tad viens mirklis un viņš bija mani apķēris un pārliecies pār mani. Nāca patiesības mirklis, mirklis mulsuma un pārdomu, viņa smaids, acu skatiens un es atteicos no Valda un visiem citiem, lai tikai būtu ar viņu, kaut zinādama, ka tas būs tikai viens mirklis, kas var izvēsrties garāks..
Viņš būtu viens no tiem, kuri spētu man darīt laimīgu kaut vai ar apziņu, ka ir man blakus, ka es viņam rūpu, ka viņš nekur negrasās pazust. Viņam es uzticos, viņš mani pazīst, viņš pārzin manus trūkumus, zin manus vājos punktus, jo ir līdzīgs man. Un patiesībā, mums būtu vienkārši sadzīvot. Varbūt pat pārāk vienkārši, tieši tādēļ mēs varam būt tikai lieliski draugi.
laumiņu putekļiem klāts - Komentāri
tikai kripatiņu