Pēc ilgas vilcināšanās, noskatījos "Padomju stāstu"..
Ja es spētu aprakstīt to, kas manī tagad darās iekšā, tad šeit būtu pierakstīts pilns ar lamuvārdiem, jūtu zipšņiem un citām lietām, kas vārās, burtiskā ziņā, manī.

Cilvēki ir pretīgi kuņas. Varaskāra, nodevīga, smirdīga suga un šobrīd man riebjas, ka esmu viena no viņiem.
Nācijas piesaka savas vēlmes, bet cilvēki samaksā cenu. Ar savu dzivību. [Varbūt nav daiļrunīgi pateikts, bet šobrīd tam nav nozīmes].

Būtu maigi teikts, ka es ienīstu varaskāri, nežēlību un vēl pāris lietas, kas spilgti redzamas filmā un ikdienas dzīvē.
Jā, bez šīm lietām varbūt arī nevar tikt pārāk augsti, bet tik un tā.. Tad es labāk esmu zemu. Zemāk par zāli, ja vajadzīgs, bet es vienkārši nesaprotu. Un laikam nemaz negribu saprast.

Ir lietas, ko labāk nezināt. jautājumi, uz kuriem atbildes labāk nemeklēt.

Nāve.. Iespējams, laicīgi atnākusi, tā būtu glābiņš no daudzām lietām, atpestīšana.
Tomēr tādu nāvi, kādu pieredzējuši tik daudz cilvēku, tik daudz miljonu cilvēku.. Man ir žēl, ka cilvēki, tā saucamajo, augstāku mērķu vārdā spēj pastrādāt tik brutālu, masveidīgu noziegumu. Man riebjas.

Un es saprotu, ka tas nevienu nepišs ne tagad, ne arī vēlāk, bet..
Acīmredzot pirms-filmas dusmas, mijoties ar filmas laikā redzeto un pēc-filmas nīgrumu spēj raisīt nelielu eksploziju manī.. Tādu - pavisam, pavisam mazu.

Edit:
Un, padomā tik. Es ieeju draugos un izlasu vienu pašu vēstuli. No vieas ļoti jaukas meitenes, kura spēj mani atkal uztaisīt tik mierīgu un vairs nemaz dusmīgu. Lidmaņpuikam ir talants. :) Un es ļoti gaidīšu mirkli, kad varēsim saskrieties! At last! :))

Cik labi ir sēdēt ārā, klusumā. Tai stundā, kad putni guļ. Kad var dzirdēt vēju, just miera saržu, dzirdēt vien retas ūdens lāsītes, kas pakšķ tepat blakus. dzirdēt cigareti kūpam.. no netālās mājas, caur sētām un krūmiem pie manis laužas saksafonskaņas.
Kāds strīdās, tepat, blakusmājā, vecajā deviņstāvenē, kas allaž man tā riebusies. Septītais stāvs, kur gaisma deg un logs plaši vaļā. Krievu valodā, kur ķērc un bļaustās. Ne diena bez skandāliem.
Un tās arī vienīgās skaņas. Vien retu reizi gar māju pašaujas kāda mašīna, kas zin, ka uz ceļa ir viena, tāpēc piespiež gāzes pedāli nedaudz stiprāk kā atļauts.
Logos gaisma nedeg. Visi guļ, gandrīz.
Bet prātā ienāk vien tas, ka pie jūras būtu vēl labāk. Dzirdēt un just vēju, sāļo gaisu, jūras šalkoņu..
Pirmais smēķis jau nosmēķēts, kamēr tikai aprodi ar apkārni un sāc saprast, ka patiesibā neparko nav jādomā.
Tu turi cigareti vēl sekundi, līdz to bezkaislīgi nospied. Oglīte nodziest. Viss. Šīs cigaretes mūžš ir beidzies.

Šādi sēdēt, turpat, savā Rīgas čuhņā un domāt par sevi, savu dzīvi - tas laikam ir vienīgais, kas man patīk esot mājās.
Es esmu viena pati un to izbaudu. Neviens mani netraucē, nevēlas dzirdēt va stāstīt par sevi un savām nebeidzamajām problēmām, zaudējumiem vai ieguvumiem, laimi vai skumjām.
Jā, mirklis ar sevi, savām domām - šis brīdis visā dienā ir vislabākais, pat tad, ja citā dienas daļā, esi smējies tik ļoti, ka par to vēl atgādina sāpošie vaigi.
Mirklis divvientulības ar sevi.

Kad otrais smēķis ir nodzēsts, es ielavos atkal iekšā. Klusi, lai neuzmodinātu guļošos.
Bet, protams, iekšā vairs nav tas pats. Iekšā vairs neizdoas domāt par sevi.
Mirklis ir pazudis. Zudis, lai atkal atgrieztot rīt vai aizparīt, bet varbūt nekad.. Varbūt..

Bēthovens, Mocerts un citi nomierina. Ļauj rakstīt un nedomāt. ļauj rokai slīdēt un vilkt cilpas un cilpiņas.
Miegs nenāk un no rīta uz darbu nav jāiet. Un arī kurp citur - ne.

$ $ $

Cilvēka raksturs visspilgtāk atklājas tad, kad viņš raksturo citu cilvēku. /Žans Polo

Nāve vilina cilvēkus kā pēdējais piedzīvojums. /Brāļi Gonkūrī

Ir bezdibeņi, kurus mīlestība nespēj pārvarēt, lai arī cik spēcīgi tai nebūtu spārni. /Omorē de Balzaks.

Katra no atziņām ir par kādu cilvēku. Kādu, kas bija viens no tiem, par kuriem es domāju baudot klusumu un nakts mieru savā čuhņā. Šodien, tikko. Tie, kas skāruši manu dzīvi, manas domas, prātu un sirdi. Tie, kuri man rūp un bez kuriem es nevaru.
Un varbūt.. Jā, varbūt šīs atziņas ir arī par mani pašu.