šausmenes ir pretīgas..

Nezināmu iemeslu dēļ, pat nepasūtot mums rāda TV Premium un tur -jau otrā šausmene pēc kārtas. Nu tākā nekas cits pa tv neoiet - iedomājos paskatīties..
3min un man jau iekšā rauj uz augšu, vēders ir viens liels krampju murskulis un deguns saviebts. Bet jāpiemin arīdzan tās bailes, kas... ir. LOLisms.
Nu ko, skatāmies "The Hils has eyes 2" vai kā nu tas nosaukums,.. Brrr... nez 10min izturēšu? :D

ak jā, pieminot šausmu ainas..
Zoo veikals. Garām ejot. Mazs kāmis izkāpj no mātes resnā vēdera. Vēl viens iemesls, kādēļ es negribu sev bērnus. Trauma.

Vakar šausmeni tā arī nenoskatījos. Tā vietā ieliku disku un sāku skatīties romantiskās filmas. Tās man iet pie sirds labāk. xD
2vos naktī sāku trenažēties xD
Ap pulktens 5ciem atrubijos pie televizora.

Šodien pamodos. Tēvs lūdza, lai eju palīdzēt sakrāmēt šķūni. Atlūzu vēlreiz. Šķūni viņš kārtoja viens pats.
Pamodos normāli. Tēvs aizbrauca uz jūru. Māte mistiski ir pazudusi un man ir pō.
Esmu viena mājās. ^___^
Mazgāšu veļu visu dienu, traukus, sūkšu grīdu.
Pa vidam paspēju iepostot un noēst 3/4 no apelsīna. xDD

Uzzināju, ka sienu graus tikai uz vasaras vidu. Tas nozīmē vēl pāris mēnešus būs jādzīvo haosā. Prieks vismaz, ka mana istaba beidzot ir kārtībā. :)

Ak jā.. Brīvlaiks iesācies sūdīgi. Visi slimo, dodas ārpus Rīgas robežām. Bļin. :/

Vienīgā izklaide ir netīras veļas kalns, putekļsūcējs, klaviatūra un TV pults, kā arī.. esmu pat iesākusi lasīt grāmatiņu. Jauka. Par ielasmeitu. :D

Šodiena.. Vai nu es tiešām jūdzos vai arī speru soli uz vēl nezināmām tālēm. Augstākām. Varbūt.

pat tas, ka es jūtos nožēlojami, nespēj mani skumdināt. Precīzāk, man skumt nav laika. Pirmā brīvlaika diena un es nebūt neizjūtu, ka man ir brīvs. Pati sevi esmu iecēlusi par vergu, kas vāra, pulē, mazgā, kārto. Es neatceros, kad pēdejo reizi virtuve ir izskatījusies tik civilizēti un, kad miskaste ir tik ātri piepildījusies. Man nav ne jausmas vai manā istabā jelkad ir bijušas tik maz mantas kā tagad..
Viss ir izmests ārā.
Reizēm vajag no kaut kā atbrīvoties, lai radītu vietu kam jaunam.
Tāpat, es uz mirkli sajutos kā māte. Es nomieirnāju raudošu bērnu, kas apdedzinājis pirkstus un kāju, es sadziedēju visu tiktāl, ka mazais noslauka asaras un pasaka paldies. Un, pat tas, ka bērns bija mana māsa, man liek justies labāk. Tā sajūta, kad es patiesi nobijos, kad īsti neapjēdzot ko dari, kad jau pēc viena uzmesta skatiena sāc viņai palīdzēt pat nenoskaidrojis, kas īsti noticis.. Pēc visa tā, man tas lika samulst. It kā mani vadītu kāds. Kāds augstāks spēks, sakot priekšā, kas jādara. Krīzes situācijā, laikam, jau esmu noderīga. Un ātra.

Jautājumu nav

Es neprasu no Tevis tikpat kā neko
ne vārdus glaimojošus,
ne mīlestību karstu,
ne domās pievērsties man,
ne arī uzmanību neviltotu.
Man nevajag draudzību skaisto,
Tavas dzejas rindas,
Tavus skūpstus kvēlos,
tavu acu skatienu,
ne arī tavu maigumu es vēlos.
Vai dzirdi?
Tu man nenozīmē pilnīgi neko!
Man apnicis būt...
par stabu Tavā ceļā,
par marioneti Tavās rokās,
par provokāciju vergu...
Ej nost no mana ceļa!
Ej nost, mana pagātne, dārgā.

Man gribētos, lai es tā arī domātu. Par to pašu lietu, kas smacē tik ļoti.
Es ļoti sparīgi sev centos iegalvot, ka nekā nav, bet es meloju sev. Cetos sevi pārliecināt, bet tik nesekmīgi.