Pirms 3 Gadiem: Mazs apaukstējies meitēns domāja, ka ir izaudzis un kļūst patstāvīgs. Lēnām veidojot savu drauga pulciņu, kurā justies labi, meitēns pat neaidzomājās par to, ka viņa nav mainījusies ne par kapeiku. Cilvēki nāca un gāja, atstājot amiņas un tukšāku krājkasīti, arī veids maksājumam kļuva citādāks un, pēc viņas domām, labāks, tomēr - dzīve bija kāda bijusi.
Skuķis dzīvoja visiem citiem cilvēkiem, tikai ne sev.
Nedaudz sireāli, bet tā bija.
Pirms Diviem Gadiem: Pasaule gāja uz priekšu. Vienu politiķa krēslu ieņēma kāds cits, modē nāca brūnā krāsa un meitēns jau atkal bija atradis "savu" baru, kam piederēt. Šoreiz krājkrase nekļuva tukšāka, bet jaunkundze kļuva par veselu vīna pudeli un šokolādes tāflīti bagātāku. Tieši tāda bija samaksa par stundām ilgu darbu, cīņu, kādā viņa bija iesaistījusi, lai palīdzētu vienam vienīgam cilvēkam, aizmirstot pat par "savu" baru, kam tiecās tā piederēt.
Ar šo samaksu sākās jauna ēra. Nežēlīga un asa, brīžam rupja un skarba, par spīti tam, ka iekšā sirds vēl aizvien kusa tā cilvēka priekšā.
Muļķīgi, pasaule bija mainījusies.
Pirms gada: Pasaules kārtība mainījās. Nācās atteikties no "tā" bara un pievērsties kam jaunam. Nāca jauna skola, lielas pārmaiņas, bet.. jau atkal viņa atrada "savu" baru, kam piederēt.. Šis bija citāds. Tas neprasīja nekādu samaksu, vien savu klātbūtni. Reiz pa reizei, izteikt kādu frāzi, pasmaidīt un ar to pietika.
Kā vienmēr paralēli tu visiem bariem kalpoji par mazo mācītāju, kas sēdēja savā koka rāmī un caur režģotu sietu klausījās citu sacīto par dzīvi, tās kārdinājumiem, grēkiem, par visu.. Un tev vienmēr bija jāpasaka tā liktenīgā frāze "Dievs tevi atpestīs no grēkiem, āmen" - katru reizi citādi, pielāgojot situācijai, bet tas mūždien tika darīts. Un mācītājs kā bija, tā arī palika viens. Viņam, atšķirībā no šiem ļaužu bariem, nebija kam pastāstīt par saviem grēkiem un tas tika pieņemts, nesūdzoties, pat neiedomājoties par to, vien reizēm skumji iegrimstot hipohondrijā par to, ka tev šāda 'mācītāja' nav.
Pirms kāda laika: Skuķis pamodās no rīta ar smaidu uz lūpām. Tā bija diena, kad viņa "piedzima" par egoisi.
Ja agrāk šis vārds likās svešāds (un ticiet man, šim skuķim nepiemita ne kripatiņas egoisma), tad tagad tas bija mainījies. Pavisam negaidot. Un viņa neiebilda vairs nedot citiem samaksu par savu klātbūtni. Nē, nebūt.. viņa vēl uzdrošinājās par to prasīt maksu. Naudu nē, viņa nav uzpērkama. Viens vienīgs priekšnoteikums: Es reiz pa reizei, kad sirds būs pilna, drīkstēšu tev pastāstīt kā man iet un Tu noklausīsies līdz galam, nepārtraucot.
Pirms pāris minūtēm: Nedrošās roķeles novāca puķu podus no palodzes un atrāva logu vaļā. Kailie stilbi ietrīsējās uzreiz, tomēr viņa nedomāja atkāpties no loga (vai piesārņot šo mirkli ar drēbju apvilkšanu).
Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem, meitenes acīs skatīja pasauli savādāk. Viņa pamanīja, ka kaimiņdārzā ir uzcelts šķūnis un, ka pašmāju pagalmā ir nozāģēts koks, viņa pamanīja, ka ir pazudis soliņš un, ka koku zari ir kaili. Viņa skatīja šo pasauli ar citām acīm. Nejau pasaule bija tā, kas bija izmainījusies. Tā bija viņa.
Vēja pieskāriens pat caur nedaudz pavērto logu pieskārās viņas miesai, to asi glaudīdams. Vien mirklī, kad arī lūpas no aukstuma ietrījēs šis skats uz dzivi tika pārtraukts. Līdz nākamai atklāsmei.
______________
Patiesībā, šeit apraxtīts viss ir manāmi raupji. Lai gan es gribētu savas emocijas paust tik publiski, lai man 2x nav jāatkārto, es esmu pārāk pieradusi dzīvot šo 'mācītāj' dzīvi. Ir tikai reti cilvēki, kam atļaujos stādīties priekšā kā cilvēks. Dzīvs, arī ar savu dzīvi. Bet lai paliek.
Liekas, šis ir viens no tiem nakts murgiem, ko saveidojusi Enija, bet.. patiesibā nē.
Par šo domāju jau vairākas dienas (un liktenīgi ir vien tas, ka tas tomēr nācis k-cik publiski).
Domu pavediens sākās aiz nejaušības.
Cilvēks, kas izdzīvojis visus šos "savējos" barus, vienīgais, kas nebija pazudis un izgaisis, stāvēja man pretī un mēs runājām tā pat, par šo un to, smejoties un nepiespiesti uzzturot sarunu, to papildinot ar ierasto nikotīndevu.
[Diemžēl, citēt sarunu nebūs iespējams, bet aptuvenā doma bija tāda:]
-egoismm ir jāpiemīt.
-Jā, agrāk laikam man tas vārds bija svešs
-*smejas* tu dzīvoji priekš citiem. Tur nav nekā laba. Un jā..
-jā, zinu, zinu.. Un paskat, par ko esmu pārvērtusies - Īsts egoisma paraugs.
-atklāti sakot, kad tu mainījies.. tai mirklī, kad tu kļuvi par kripatiņu pārliecināta, prasīgāka.., tu man pat iepatikies labāk.
-ja?
-jā.
Laikam muļķīgi kā viena tāda saruna var likt 'tam' podiņam vārīties..
Un tomēr, es neslēpšu to, ka man patīk būt egoistei. varbūt šai tekstā nav parādīts ne druska no tā, tomēr.. priekš manis šī ir kārtējā bezmiega nakts, bet neierastā pasaules apskaatīšana, pārsalšana un visa apdomāšana.. savā ziņā, pat vērtīgi. Iespējams.
Skuķis dzīvoja visiem citiem cilvēkiem, tikai ne sev.
Nedaudz sireāli, bet tā bija.
Pirms Diviem Gadiem: Pasaule gāja uz priekšu. Vienu politiķa krēslu ieņēma kāds cits, modē nāca brūnā krāsa un meitēns jau atkal bija atradis "savu" baru, kam piederēt. Šoreiz krājkrase nekļuva tukšāka, bet jaunkundze kļuva par veselu vīna pudeli un šokolādes tāflīti bagātāku. Tieši tāda bija samaksa par stundām ilgu darbu, cīņu, kādā viņa bija iesaistījusi, lai palīdzētu vienam vienīgam cilvēkam, aizmirstot pat par "savu" baru, kam tiecās tā piederēt.
Ar šo samaksu sākās jauna ēra. Nežēlīga un asa, brīžam rupja un skarba, par spīti tam, ka iekšā sirds vēl aizvien kusa tā cilvēka priekšā.
Muļķīgi, pasaule bija mainījusies.
Pirms gada: Pasaules kārtība mainījās. Nācās atteikties no "tā" bara un pievērsties kam jaunam. Nāca jauna skola, lielas pārmaiņas, bet.. jau atkal viņa atrada "savu" baru, kam piederēt.. Šis bija citāds. Tas neprasīja nekādu samaksu, vien savu klātbūtni. Reiz pa reizei, izteikt kādu frāzi, pasmaidīt un ar to pietika.
Kā vienmēr paralēli tu visiem bariem kalpoji par mazo mācītāju, kas sēdēja savā koka rāmī un caur režģotu sietu klausījās citu sacīto par dzīvi, tās kārdinājumiem, grēkiem, par visu.. Un tev vienmēr bija jāpasaka tā liktenīgā frāze "Dievs tevi atpestīs no grēkiem, āmen" - katru reizi citādi, pielāgojot situācijai, bet tas mūždien tika darīts. Un mācītājs kā bija, tā arī palika viens. Viņam, atšķirībā no šiem ļaužu bariem, nebija kam pastāstīt par saviem grēkiem un tas tika pieņemts, nesūdzoties, pat neiedomājoties par to, vien reizēm skumji iegrimstot hipohondrijā par to, ka tev šāda 'mācītāja' nav.
Pirms kāda laika: Skuķis pamodās no rīta ar smaidu uz lūpām. Tā bija diena, kad viņa "piedzima" par egoisi.
Ja agrāk šis vārds likās svešāds (un ticiet man, šim skuķim nepiemita ne kripatiņas egoisma), tad tagad tas bija mainījies. Pavisam negaidot. Un viņa neiebilda vairs nedot citiem samaksu par savu klātbūtni. Nē, nebūt.. viņa vēl uzdrošinājās par to prasīt maksu. Naudu nē, viņa nav uzpērkama. Viens vienīgs priekšnoteikums: Es reiz pa reizei, kad sirds būs pilna, drīkstēšu tev pastāstīt kā man iet un Tu noklausīsies līdz galam, nepārtraucot.
Pirms pāris minūtēm: Nedrošās roķeles novāca puķu podus no palodzes un atrāva logu vaļā. Kailie stilbi ietrīsējās uzreiz, tomēr viņa nedomāja atkāpties no loga (vai piesārņot šo mirkli ar drēbju apvilkšanu).
Pirmo reizi pa visiem šiem gadiem, meitenes acīs skatīja pasauli savādāk. Viņa pamanīja, ka kaimiņdārzā ir uzcelts šķūnis un, ka pašmāju pagalmā ir nozāģēts koks, viņa pamanīja, ka ir pazudis soliņš un, ka koku zari ir kaili. Viņa skatīja šo pasauli ar citām acīm. Nejau pasaule bija tā, kas bija izmainījusies. Tā bija viņa.
Vēja pieskāriens pat caur nedaudz pavērto logu pieskārās viņas miesai, to asi glaudīdams. Vien mirklī, kad arī lūpas no aukstuma ietrījēs šis skats uz dzivi tika pārtraukts. Līdz nākamai atklāsmei.
______________
Patiesībā, šeit apraxtīts viss ir manāmi raupji. Lai gan es gribētu savas emocijas paust tik publiski, lai man 2x nav jāatkārto, es esmu pārāk pieradusi dzīvot šo 'mācītāj' dzīvi. Ir tikai reti cilvēki, kam atļaujos stādīties priekšā kā cilvēks. Dzīvs, arī ar savu dzīvi. Bet lai paliek.
Liekas, šis ir viens no tiem nakts murgiem, ko saveidojusi Enija, bet.. patiesibā nē.
Par šo domāju jau vairākas dienas (un liktenīgi ir vien tas, ka tas tomēr nācis k-cik publiski).
Domu pavediens sākās aiz nejaušības.
Cilvēks, kas izdzīvojis visus šos "savējos" barus, vienīgais, kas nebija pazudis un izgaisis, stāvēja man pretī un mēs runājām tā pat, par šo un to, smejoties un nepiespiesti uzzturot sarunu, to papildinot ar ierasto nikotīndevu.
[Diemžēl, citēt sarunu nebūs iespējams, bet aptuvenā doma bija tāda:]
-egoismm ir jāpiemīt.
-Jā, agrāk laikam man tas vārds bija svešs
-*smejas* tu dzīvoji priekš citiem. Tur nav nekā laba. Un jā..
-jā, zinu, zinu.. Un paskat, par ko esmu pārvērtusies - Īsts egoisma paraugs.
-atklāti sakot, kad tu mainījies.. tai mirklī, kad tu kļuvi par kripatiņu pārliecināta, prasīgāka.., tu man pat iepatikies labāk.
-ja?
-jā.
Laikam muļķīgi kā viena tāda saruna var likt 'tam' podiņam vārīties..
Un tomēr, es neslēpšu to, ka man patīk būt egoistei. varbūt šai tekstā nav parādīts ne druska no tā, tomēr.. priekš manis šī ir kārtējā bezmiega nakts, bet neierastā pasaules apskaatīšana, pārsalšana un visa apdomāšana.. savā ziņā, pat vērtīgi. Iespējams.
iečukstēt