Vakar bik ietusēju Slokā pie krievu laiku monstra - Slokas papīrfabrikas. To, kā viņa piedirsa visu Lielupi un nevarēja peldēties pat jūrā, atceros joprojām. Labi vien ir, ka tas sūds deviņdesmitajos aizklapējās ciet un delfi profesionālo komentētāju gaudošana par itkā iznīcināto LV rūpniecību man galīgi nerūp.
Bet nu apkārtne, industriāla tā ne pa jokam, bik atgādināja Černobiļu.
Pabraukājot tur bik apkārt, baigi biju pārsteigts par tur esošo lielo čigānu daudzumu, izskatījas kā kādā hārlemā, mājas - grausti un uz katra stūra kā bandas iz amīšu bojevikiem tusē čigānu bari treniņbiksēs un bija arī pat šķībacainie. Sajūta diezgan neomulīga - visi baigi lūr un atskatās. Salīdzinoši ar papīrfabrikas kraju, maskačka tad šķiet kā kultūras oāze.
Vēl ievērtēju, ka tur čigānu ģimenes standarts ir vismaz 10 sīkie, bļin vairojas kā truši, bārdainajam kampējam no TP tāds ģimenes modelis pat sapņos nerādītos.
Pēc skata nelikās, ka sīkajiem būtu liela gadu starpība, ja jaunākajam ap 3 gadi, tad vecākajam tā ap 10-12. Šķiet, tiklīdz čigānmāte piedzemdē sīko, tā uzreiz atkal ir stāvoklī ar nākošo un tā visu laiku.
mhmmm, lāga neatceros, bet laikam tā bija arī žurkām :>
Bet tāds nu tur valdošais bezcerības fīlings likās diezgan reāls, atsauca atmiņā deviņdesmito gadu sākumu - fabrikas nav, darba nav, $$$ nav, nemanīju arī ka kāds kostu, jo laikam nav par ko.
Njaaa