yeah, nogulēju infektoloģijas centrā veselas piecas dienas.
Sākās viss ar to, ka dažas dienas bija man neliela temperatūra (ap 37.5) un arī nelielas sāpes kāju muskuļos un rokās. Aizvilkos nu pie ģimenes ārstes, kurai laipni izklāstīju visus simptomus, pieminot arī kā pirms kādām trim nedēļām biju iehavojis ērci. Mana stāsta laikā ārste paralēli kautko lūrēja savos klades pierakstos, tad pēkšņi aizklanījās prom un, atgriežoties nomurminot, ka viņa esot kautko pakonsultējosies ar neirologu, strauji pacēla sava telefonu klausuli, kurā dzirdēju kā viņa izsauc ātros... Jobtvaju.
Aizveda mani uz kautkādu citu kabinetu, pasakot, ka ša būs klāt ātrie un lai nomierinos. Bļa, kā lai nu nomierinās, jo tādu notikumu pavērsienu nu nebiju gaidījis. Sēžu un gaidu, kas nu būs, pēc kādām 10 min iepiļī ārste no ātrajiem. Pa gabalu jau dzirdu - hi hi ha hā - sveiks Artūr; kā tev nu tā gadījās; un poliklīnikas liftā paspēja izprašņāt gandrīz vai visu slimības vēsturi, kuru pēc tam apsprieda ar ātrās palīdzības auto šoferi :D Bet tā nu ārste no ātrajiem man patika, jo bija diezgan pozitīvi noskaņota, arī paspēja izstāstīja savu profesionālo viedokli, ka principā cilvēkam vajag vakcinēties tikai pret encefalītu un difteriju, jo pārējas huiņas normāls cilvēks tāpat pārslimos. Pēc tam pa rāciju izsauca kautkādu viņu centru/dispečeru, kurā prasot atļauju mani vest uz LIC, jamie atbildēja ka mani var vest tikai tad, ja ir drudzis. Tad viņa man paprasīja vai man vismaz sāp galva, kur es godīgi atbildēju, ka diemžēl nu nē, a nu viņa šoferim pateica gandrīz vai ka ir pohujs, šito tomēr aizvedīsim uz LIC. No manas puses likās ka patiešām tas ir ZAČOT mūsu Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, kautgan tomēr mani neveda ar bākuguņiem, jo uz čakenes tāpat nācās sēdēt sastrēgumos tāpat kā pārējie mirstīgie.
Azveda nu mani uz LIC uzņemšanas nodaļu, kur nogaidījos kādas 20 min., kamēr kāds ārsts iznāks un pievērsīs man uzmanību (par gaidīšanu ātrie jau pabrīdināja - arī začot).
Nu tad arī šoka moments turpinājās, jo hvz kautkāda tur uzņemšanas ārste izprašņāja man simptomus, un lika izpildīt kautkādus vingrojumus, izmērīja temperatūru un asinspiedienu, tā arī neko nepasakot pazuda - WTF, pēctam parādoties vienai bāba ar pidžamu rokās, laipni liekot man to uzvilkt. Tā arī neko īpaši nejēdzot, pārģērbos un automātiski aizsteberēju uz man atvēlēto nodaļu, kur mani apčolēja nodaļas ārste, iepriecinot ar to, ka man tomēr nav tipveida encefalīta pazīmes, jo to var arī segt pirmstam tālredzīgi iešpricētais imunoglobulīns, un man tad esot iespējas encefalītu pārslimot vieglāk.
Pie dirsas tas viss, jo mani iebāzā palātā, kur visi slimoja ar encefalītu... oi oi, kādas tik tur šprices viņiem nepiļī iekšā, ahujetj, pa taisno vēnā tik lielas kā miegazāles tam tur būdīgajam no "Kaukāza gūsteknes" filmas. Vēl ko novēroju, encefalīta slimajiem ir vismaz divu nedēļu gultas režīms un ir jāmīž pīlē, a ja slimniekam divu dienu laikā nav "ka-ka", tad nāk palīgā oldskōl māsiņa ar lielo klizmu :D
Vēlāk sīkāk uzrakstīšu piedzīvojumus @LIC, jo tagad gandrīz kā a`la bērnības trauma ir tas, nevēlos to pašlaik atcerēties....