Lūk šie, atradu mājās noslēptus dziļi skapī neatplēstos iepakojumos, nez - antikvariāts vai metami ārā, kautgan optika laikam ir labāka par mūsdienu digitālajiem ziepniekiem. (bildes asuma trūkumā vainojama mana alkaša trīcoša roka + sekundāri - nepietiekams apgaismojums)
Pēc tam man bija kautkāds padomju (brand neatceros) ziepjutrauka analogs ar iebūvētu automātisko ekspozīciju, a bet fokuss regulējās manuāli. Bildes no šā verķa tā arī nesanāca, jo izrādījās, kā jau ierasts tajos laikos, aparāts bija brāķis...
Es nenoskumu un nākošais verķis bija man tēva lietotais Zenit, vo bļe cik likās man viņš kruts dēļ tā ka viņam bija iebūvēts exponometrs. Toreiz sīks būdams, tā arī spoguļkameras priekšrocības nenovērtēju, likās ka parasts foto ar milzu fīču eksponometru (ar smenu un atsevišķu eksponometru bija baiss čakars)
Fāters toreiz pa blatu no pazīstamiem kanādā bija dabūjis Nikon FM2, par kuru man bij izbrīns ka iekš viewfinder ir redzami ekspozīcijas laiki un arī sinhronizācija ar zibspuldzi, ehhhh,
+ tagad atcerējos kā devītajā klasē gāju fočēt uz klasesvakaru ar zenītu un, nepārspīlējot, ar kaklā uzkārtu kādus 10kg smagu akumulatoru somu priekš zibenes, kura vilka labi ja 50 šotus :D
+ esmu atradis vecos negatīvus, protams melnbaltos, jāmēģina tos digitalizēt un ir radusies tāda doma/projekts - tur atrodamos astoņdesmito gadu vidus/beigu Rīgas skatus/vietas nofočīt kā tagad izskatās :)