Lāpoties pēc 18. novembra salūta tussa havoju tagad absolūtu bezmiegu, izkodis sešus piebaldzēnus, pieķēros klāt no tusa palikušā Kaznacheyskaya Cranberry "šņā", uz aci vērtējot, 200 gramiem. Sākumā domāju ka sūdaini līs iekšā, jo nebija ne ar ko sajaukt, ne arī uzdzert. Tīrā veidā šņā sen nebiju lacis, jo nespēju - riebums. A šis, kā par brīnumu, vai arī jau dēļ esošās kondīcijas, tīrā veidā iet diezgan ok, arī manis laicīgi sagatavotās uzkodas - marinētos gurkjīšus tā arī nenācās izmantot.
Un tik tagad pamanīju ka pudelē iekšā ir dažas dzērvenes, takš no kakliņa dzerot var aizrīties - "kuda mir katjitsa"

No 18. novembra salūta šis laikam paliks visvairāk atmiņā, pēc salūta kautkādā barčikā pretī Skonto hallei beidzot nu sagadījās novērot šo tik neatrisināmo mūžīgo filozofiskās tēmas drāmu "Vai tu mani cieni/Ti menja uvazhajes" pilno versiju visā savā godībā. Pie blakus galdiņa divi purni (latvieši) savā starpā skaļi sāka risināt šo ārkārtīgi sarežģīto jautājumu, ka pat piecēlās kājās. Mēs nu pamatīgi rēcam un pa jokam jau prognozējam ka ša nu būs, un bija jau arī, pēkšņi. Tas, kuru laikam visvairāk necienīja, vispār diezgan jau negaidīti, pat cīgu nenodzēšot (jo laikam nebija laika), pāri galdam ar iežņaugtu dūrē cīgu sāk krāmēt savam sobutiļņikam pa seju. A no cīgas dzirksteles skaisti palidoja :D Drāma beidzās gan laikam ātri, oponenti nepaspēja viens otram pārāk daudz iesist, jo ieradās bārmene kliedzot "es jūs abus necienu". Izskatījās pēc bārmenes paziņām jo apsardzi nesauca, un abi pēctam aizgāja turpināt dzert katrs pie sava galda, ehhh.

A bet man pirmdien stabili būs pamatīgs depresīvais stāvoklis + pohas. zb jau šis dzīvesveids, bet nekas labāks nav izgudrots.

P.S. Labais piemineklis-statuja šmigotājiem Krasnojarskā.