surrender - 13. Jūnijs 2013

haha no rīta tīrot mājas kaut ko pie sevis domāju, random ienāca prātā 'lambada' un atcerējos to dziesmu lambada līgo Latvijāāāa, lambada līgo Lietuvāaaaa

nezinu, kāpēc smadzenes pēkšņi kaut ko tādu izmeta, šķiet, ka es to pēdējoreiz dzirdēju kaut kad, kad biju šaaaausmīgi sīka un mana mīļākā grupa bija los amigos :D

biju pie frizieres, šī prasīja vai vajag mazgāt matus, mamma uzreiz pateica, ka nē, atņēma manu vienīgo prieciņu, pirms es paspēju ko piebilst :c

- cik griezīsim? >:)
- nuuu.. maaaaaaazliet, maaaaaaazliet
- nu, 'divus' centimetrus? >:)
- nu jāa, tā var

divi centimetri, more like divi un divi, un divi.

frizieriem ir jāiet kaut kādos anonīmajos 'vēl divos centimetros'.

nu, īstenībā nav jau tik traki, sadzīvošu, tagad vismaz neizskatās pēc ligzdas.

mamma ienāk istabā, kaut kā mūs sauc (nedzirdēju, jo austiņas), vicina bļodiņas, man tāds 'wtf'. iedod bļodiņas, tur maizes grauzdiņi. viņa smaida, es vēl joprojām skatos viņā ar 'wat' seju.
un tad viņa pateica, ka mēs esam sētas kaķīši un tad man tas joks aizgāja un tagad es smejos un nevaru apstāties