surrender - 26. Maijs 2013

es gribu negaisu. pie pērkona dārdoņas un lietus ir vieglāk iemigt.

es aizmirsu pieminēt, ka eksāmena pēdējās minūtēs man skaļi sāka rūkt vēders un es knapi noturējos, lai nesāktu smieties. kodu lūpā, bet vienalga smaidīju.

es nezinu kāpēc man likās, ka ir svarīgi to uzrakstīt, bet tas mazliet pacēla manu skumjo garastāvokli.

Pie Tevis agri rītā esmu,
Pie Tevis vēlu vakarā,
Pie Tevis glaužos saldos sapņos,
Pie Tevis jūtos nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No Tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārtīgā atbalsā. –

Bez Tevis es kā vārīgs stādiņš,
It kā bez balsta apinīts,
Bez Tevis viena maldos, klīstu,
Kā mākonis no vētras dzīts...
No Tevis šķirta, nomirusi,
Kā ēna apkārt lidoju
Un izmisusi apkampt traucu
Vēl sapņu murgos atmiņu. –

Pēc Tevis žēla ilgošanās,
Pēc Tevis sāpes, ciešana –
Pēc Tevis kaisla izmišana
Un nerimstoša cerība
Grūst manā krūtī, krīt un ceļas,
Kā bangas strauji celdamās,
Un nevaldāmi plūst un veļas
Pār vaigiem – karstās asarās.

/Aspazija/

zvanīja pie durvīm, man lika atvērt, aizgāju atvērt. tur vesels bars ar sīkajiem (prasīja vai brālis ies laukā. atbildēju, ka nē).

man palika neērti, jo bija sajūta, ka pat viņi uz mani ne tā skatās.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaah

tie ir bēēēērni, damn it, 7/8/9 gadīgi bērni.
get your shit together