surrender - 10. Maijs 2013

nosapņoju, ka mamma mani atstāja par uzraugu kaut kādam garīgi nelīdzsvarotam spsaiho killerim, kas atradās slēgtā kamerā aiz ļoti biezām durvīm. tā kamera kind of bija kaut kur cietumā, bet tajā pašā laikā - mūsu dzīvoklī. mans uzdevums bija iegādāties un dot viņam lasāmvielu. es grāmatas nepirku dārgākas par diviem latiem un man uz čeka bija jāraksta autori un pilns grāmatas nosaukums. man visu laiku bija ļoti bail. es gan pirmo grāmatu viņam iedevu bez problēmām, bet tad viņš ar mani sāka runāt, teica kaut ko par to, ka grib lasīt citāda veida grāmatas (tā bija par slepkavībām). tad es viņam uzrakstīju kaut kādu zīmīti par to, kādu tad viņš grib, pajokoju par to, ka varu viņam iedot lata romānu, bet viņam tas nešķita smieklīgi un tad man kļuva vēl baisāk. es rakņājos pa grāmatu kaudzi un nezināju, ko dot, jo visas grāmatas bija tādas smagas, redzēju kaut kādas bērnu grāmatas, bet man likās, ka tas būtu ļoti nepareizi dot maniakam bērnu grāmatas. visu laiku bija sajūta, ka viņš izbēgs un man uzbruks, ka durvis kaut kādā veidā varētu atvērties un viņš sāks apdraudēt visus. izrādījās, ka cietums ir slepens un man jāslēpj no kaimiņiem. tad, kad mamma atnāca atpakaļ, man bija tāds miers, bet arī viņa par cietumu pēkšņi vairs nezināja un es biju vienīgā, kam bija jārūpējas par maniaku un jādod viņam lasāmviela, kuru es glabāju atvilktnēs slepenā seifā.

brrr

zefīriņi šokolādē, ņamm.

* * * * *

kārtējo reizi tīrīju plauktus, šoreiz izmetu čupiņu ar veciem popcorn numuriem. plakātu čupiņu nesaņēmos izmest, lai gan zinu, ka man tas vecums jau ir pāri un pie sienas tādus vairs nekarināšu.
klades arī vēl joprojām nespēju izmest, jo, lai gan tās ir no kādas 9. klases, es vēl gaidīšu līdz eksāmeniem. droši vien otrdien izmetīšu bioloģiju, ķīmiju, fiziku un kulturoloģiju. pēc visa saglabāšu materiālus vācu valodā, angļu valodā un ekonomikā, vēl padomāšu par latviešu valodu. visu to kopēto materiālu ir nenormāli daudz, pat nespēju iedomāties, cik kokus esmu izlietojusi pa visiem šiem gadiem.

man gan vairs nav ļoti daudz mantu, bet nespēju arī izmest to, kas man reāli vairs nav nepieciešams. tās kastes no gultapakšas izvelku tikai tad, kad man atkal ir 'visu ārā' garastāvoklis. es varētu tās kastes izmest, neattaisot un dzīvot tālāk, nemaz neatceroties, ko tad izmetu.

es gribu būt cilvēks, kas savas mantas var salikt vienā čemodānā un kam neko vairāk nevajag. tur noteikti būtu manas mīļākās grāmatas (mazais princis, trīs Po grāmatas, dinozauru enciklopēdija, Islandes ceļvedis, mazputniņš, drakula, tunelis, remarka grāmatas, Aspazijas dzejas izlase), kur starp lapām saliktas dažas tuvinieku fotogrāfijas un koncertu un festivālu biļetes; bungu vālītes no 'bedwetters' un 'instrumentu' koncertiem; divi 'linkin park' diski; mīļāko dzejoļu/citātu blociņš; mazais, zilais plastmasas pegazs (ko bērnībā pazaudēju, bet atradu tad, kad gatavojāmies pārvākties un vecāki pārbīdīja smago ozolkoka skapi); mīkstais, zaļais kaķītis. pie čemodāna es piekarinātu sunīšpiekariņu, ko mamma sen atpakaļ uzdāvināja Ziemassvētkos, un piespraustu Latvijas karoga lentīti.



jā, man laikam ir saraksts, ko es ņemšu uz Rīgu. līdz tam vēl ir daaaaudz laika, bet nu ja iesāku prātot, jāizprāto līdz galam.


vēl jāņem dokumenti, drēbes, tehnika (dators, telefons, lādētāji, rūteris), pleds, dušas dvielis, gultasveļa (segu un spilvenu laikam pirksim uz vietas), mīļākā bļodiņa un krūzīte, gan jau atradīsies vēl kaut kas. droši vien arī saliekamais datorgalds.
vēl jāizdomā vai korķa tāfeli ņemt līdzi vai atstāt sīkajam un nopirkt sev jaunu. jo bez tās nevaru, man vajag mazu placīti, kur saspraust savas idejas un atmiņas.
ā, vēl es varētu paņemt dusmīgos putnus, jo es dzīvošu savā gultā un tad man vismaz nebūtu jāpērk spilveni.
vaaaaaaarbūt es varētu paņemt savu 5cm biezo interešu mapi un leģendas, bet varbūt ka nevajag, jo diez vai man būs laika kaut ko pētīt vai lasīt.

un es nezinu, ko darīt ar ģitāru. neiemācījos es to spēlēt pa tiem 1,5 vai cik tur tiem gadiem, kad gāju pie Austras, varbūt drusciņdrusciņ kaut kādu pamatu, bet kopumā es māku nospēlēt divarpus dziesmas un atšķirt a, c, d, g, am, em, dm un vēl dažus akordus. ja es neņemšu, man noteikti uzradīsies nepārvarama vēlme kaut ko tūlīt un tagad pastrinkšķināt. bet es droši vien neņemšu. runa ir par to, ka sīkais varētu kaut kad nākotnē iet mācīties, bet, pat ja viņš izdomātu tā darīt, ar viņa raksturu diez vai tas ilgi turpinātos, jo, ja viņam kaut kas nesanāk, šis uzmet lūpu vai aizmet to, pie kā strādājis, un jā, tas neizklausās īpaši veselīgi jebkura veida instrumentam.

nezinu arī ko darīt ar Zvēru. šobrīd liekas tāds veselāks, ja pa vasaru nekas nemainīsies, būtu žēl atstāt. it kā jau omai tāds ir Rīgā un varētu no tā dabūt un iestādīt bērņukus, bet tas ir Zvērs un citi audziņi ir citi audziņi. lol, man liekas, ka šim esmu pārāk pieķērusies.

droši vien būs smagi to visu stiept līdz mašīnai un tad augšā.


pa vasaru būs jāparevidē drēbes, ir tik daudz kas, ko nevelku (novalkāts vai apdrukas tādas, no kurām - again - esmu izaugusi) vai atlieku 'pa mājām', lai gan patiesībā visu laiku staigāju ar vienu un to pašu džemperīti.


sīkajam būs lielie prieki, kad varēs ievākties manā sekcijā un rakstāmgaldā, un sākt gružot manā gultā, kas ir tieši pretim tv.


ja skatās vēl tālākā nākotnē, man liekas, ja viss būs veiksmīgi, pēc studijām es palikšu dzīvot Rīgā, jo, nu, Liepājā ir forši un jūra un maz cilvēku un mierīgi un klusi un vējš un saulrieti, bet tur, cik nu man tāds iespaids radies, tomēr ir vairāk iespējas, vairāk visādi pasākumi un visur var nokļūt, nekratoties autobusā trīsarpus stundas un nemaksājot sešus latus turp un sešus atpakaļ.



tā, mans apcerējums laikam nu ir galā.

es kādreiz īstenošu plānu nopirkt visas zeķes vienā krāsā - man ir apnicis visu laiku mest ārā labu zeķi, jo es nevaru atrast tai pāri. ja vien spēšu pārvarēt savu vājību uz zeķītēm ar zaķīšiem un briedīšiem un pandiņām un tā. (tās rozā ar lācīšiem es taupu īpašam gadījumam)

es paskatījos uz jogurtu un nodomāju, ka labi, ka mums mājās ir slapjais jogurts. un tad es sapratu, ka tā to nesauc un tagad nevaru atcerēties, kā to patiesībā sauc. oh god nē tikai ne tās mocības