Jan. 24., 2013 | 04:47 pm
es pilnīgi un galīgi izgāzos priekšaizstāvēšanā un nevienam nebija tik briesmīgi, šoreiz es nepārspīlēju.
visu dienu tāds 'whatever, man punkti tāpat nebūs' un čils.
tad, kad citi sāka prezentēt, man uznāca trīceklis, bet diezgan ātri nomierinājos.
uz savas lapiņas skribelēju darba mērķus un uzdevumus.
kad pienāca mana kārta, satraukums bija minimāls, bet, apsēžoties pie datora, tas atgriezās ar uzviju.
sēdēju, mēģināju atrast usb caurumu. atvēru dokumentiņu, nosaucu savu vārdu, tēmu, darba vadītāju.
nolasīju darba mērķus un uzdevumus.
tad man vairs nebija, no kā lasīt, tikai word dokuments ar saturu un no grāmatām nodrukātajiem materiāliem, ko vakar tomēr pamanījos sabīdīt pa nodaļām.
tātad dokuments un es. un klusums, un mana stostīšanās un 'aizspraud matus aiz auss' reflekss.
man darbs bija acu priekšā, bet neko nevarēju pastāstīt, jo smadzenes atteicās uztvert to, kas tur ir rakstīts, blenzu ekrānā, it kā viss būtu japāņu valodā.
mēģināju skaidrot teikumu pa daļām, ar pauzēm, tas bija ļoti šausmīgi. jo ilgāks laiks pagāja, jo mazāk varēju pateikt un lielāka auga mana panika un bezpalīdzības sajūta.
man uzdeva elementārus jautājumus 'ko tu īsti gribi pētīt', es sāku teikumu un nevarēju pabeigt, jo prāts bija pilnīgi tukšs, it kā smadzenes speciāli bloķētu domas. tā nu tur sēdēju, tizli ķiķinot, ar svilstošiem vaigiem un auļojošu sirdi, mļe.
es nezinu, kas man kaiš, sasodīts, ne jau man no tiem cilvēkiem bail, normāli klasesbiedri, ar citiem brīvstundās dažreiz pat kaut ko var apspriest, saprotu, ka viņi arī uztraucas un nenosoda mani; skolotāja normāla, direktoram it kā arī nebija trešās kājas vai kas tāds.
es saprotu, ka viss un visi ir normāli, mans prāts saprot, bet mans ķermenis nē, kļūstu bez maz vai paralizēta. man laikam nepatīk būt visu uzmanības centrā.
aplausi klasesbiedriem, kas tomēr aplaudēja man, kad gāju prom, lol.
kad gāju uz savu vietu, viss atkal bija ok, kaut kā bija vienalga, nejutos nožēlojami vai nokaunējusies vai kā.
es nevaru dabūt kaut kādu psihiatru lēmumu par atbrīvošanu no zpd un publiskās uzstāšanās? nu ko es reāli varu izdarīt, ja manas smadzenes atsakās darboties? es mēģinu runāt, bet nevaru. ne-va-ru. fiziski nespēju funkcionēt psihisku jeb drīzāk emocionālu apstākļu kā spriedzes dēļ.
ir taču cilvēki, kas tiek atbrīvoti no sporta un mājturības veselības apsvērumu dēļ.
varbūt man uz aizstāvēšanu salauzt kādu ribu vai saslimt ar plaušu karsoni smagā formā?
visu dienu tāds 'whatever, man punkti tāpat nebūs' un čils.
tad, kad citi sāka prezentēt, man uznāca trīceklis, bet diezgan ātri nomierinājos.
uz savas lapiņas skribelēju darba mērķus un uzdevumus.
kad pienāca mana kārta, satraukums bija minimāls, bet, apsēžoties pie datora, tas atgriezās ar uzviju.
sēdēju, mēģināju atrast usb caurumu. atvēru dokumentiņu, nosaucu savu vārdu, tēmu, darba vadītāju.
nolasīju darba mērķus un uzdevumus.
tad man vairs nebija, no kā lasīt, tikai word dokuments ar saturu un no grāmatām nodrukātajiem materiāliem, ko vakar tomēr pamanījos sabīdīt pa nodaļām.
tātad dokuments un es. un klusums, un mana stostīšanās un 'aizspraud matus aiz auss' reflekss.
man darbs bija acu priekšā, bet neko nevarēju pastāstīt, jo smadzenes atteicās uztvert to, kas tur ir rakstīts, blenzu ekrānā, it kā viss būtu japāņu valodā.
mēģināju skaidrot teikumu pa daļām, ar pauzēm, tas bija ļoti šausmīgi. jo ilgāks laiks pagāja, jo mazāk varēju pateikt un lielāka auga mana panika un bezpalīdzības sajūta.
man uzdeva elementārus jautājumus 'ko tu īsti gribi pētīt', es sāku teikumu un nevarēju pabeigt, jo prāts bija pilnīgi tukšs, it kā smadzenes speciāli bloķētu domas. tā nu tur sēdēju, tizli ķiķinot, ar svilstošiem vaigiem un auļojošu sirdi, mļe.
es nezinu, kas man kaiš, sasodīts, ne jau man no tiem cilvēkiem bail, normāli klasesbiedri, ar citiem brīvstundās dažreiz pat kaut ko var apspriest, saprotu, ka viņi arī uztraucas un nenosoda mani; skolotāja normāla, direktoram it kā arī nebija trešās kājas vai kas tāds.
es saprotu, ka viss un visi ir normāli, mans prāts saprot, bet mans ķermenis nē, kļūstu bez maz vai paralizēta. man laikam nepatīk būt visu uzmanības centrā.
aplausi klasesbiedriem, kas tomēr aplaudēja man, kad gāju prom, lol.
kad gāju uz savu vietu, viss atkal bija ok, kaut kā bija vienalga, nejutos nožēlojami vai nokaunējusies vai kā.
es nevaru dabūt kaut kādu psihiatru lēmumu par atbrīvošanu no zpd un publiskās uzstāšanās? nu ko es reāli varu izdarīt, ja manas smadzenes atsakās darboties? es mēģinu runāt, bet nevaru. ne-va-ru. fiziski nespēju funkcionēt psihisku jeb drīzāk emocionālu apstākļu kā spriedzes dēļ.
ir taču cilvēki, kas tiek atbrīvoti no sporta un mājturības veselības apsvērumu dēļ.
varbūt man uz aizstāvēšanu salauzt kādu ribu vai saslimt ar plaušu karsoni smagā formā?