surrender - 20. Janvāris 2013

garu nagu plusi:
var forši pakasīties;
viegli atķeksēt visādus iepakojumus;
ērtāk atvērt kādu konkrētu grāmatas lapu;
pa galdu var uzsist visādus ritmiņus.

garu nagu mīnusi:
visu laiku sevi nejauši savainoju;
aiz nagiem krājas netīrumi, kurus visus laiku jāiztīra;
grūti kaut ko datorā uzrakstīt;
ar pirkstu galiem nevar neko daudz sajust, tāpēc jūtos neveikli;
ja nolūst kaut kur skolā, tad visu dienu jāstaigā ar tādiem kā asumiem, kas saskaroties ar matiem vai ieķeroties audumā liek uzmesties zosādai.

tā nu es ar jaunajām knaiblītēm no tiem tiku vaļā.

starp desmitiem un pusdivpadsmitiem nosapņoju, ka ar vecākiem, māsīcu un krustmāti esam kaut kādā ceļojumā, ne ceļojumā, izbraukuši uz pilsētu, bet tādu, kurā es nekad neesmu bijusi.

meklējām kādu lielveikalu, beigās izkāpām pie JYSK. no iekšpuses gan nebija ne tuvu tam.
ar krustmāti un māsīcu uzbraucām uz otro stāvu, kaut kādu apģērbu veikalu, tur bija visādu krāsu tila svārciņi, 59 santīmi gabalā. māsīca skatījās kaut kādas sporta maiciņas.

tad dzirdēju kaut ko par čilli picu, atradāmies tur, viņas kaut ko pasūtīja, bet man nebija līdzi naudas, tāpēc es neko; pateica, lai es eju uz pirmo stāvu, tur vecāki, bet es negribēju nekur iet, jutos neveikli. māsīca sadusmojās un gāja ar mani, bet tad mēs stāvējām pie loga, pa kuru domājām kāpt ārā.

pēc tam atradāmies kaut kādā šķūnī ar vecām, zaļām rorēm un kaut kādu piecreiz lielāku telpas vidū. gājām pa dzelzs kāpnītēm uz augšu, tad apkārt. tur oda pēc pelējuma, rūsas un putekļiem, viss bija tumsā, tikai no durvju puses un dēļu sienu šķirbām iespīdēja daži gaismas stari. es joprojām negribēju nekur iet, izskrēju no šķūņa, aizbēgu, skrēju pa ielu.

laikam apmaldījos un prasīju, kur man jāiet, kāda sieviete mani saņēma aiz elkoņa un es sāku histēriski kliegt, ka negribu nevienu un negribu, lai mani aiztiek, neciešot, ja man pieskaras.

tad atkal aizskrēju, ieraudzīju vecāku mašīnu, iekāpu, šie izskatījās neapmierināti, noburkšķēja, ka pa ceļam būšot jāiebrauc kādā veikalā (jo es taču galu galā viņiem nepievienojos), un tā nu es sēdēju ar kurkstošu vēderu, priecājoties, ka tas ir galā.

tad es uzreiz pamodos, kas ir dīvaini, jo parasti maniem sapņiem nav tāda konkrēta nobeiguma, seko nākamais sapnis vai arī pamostos kaut kur pa vidu.
nē, man no rīta negribējās ēst, nezinu, kāpēc tāds sapnis. sapņi ir weird.

ēdu bekona tuc. man labāk patika, kad krekeriem vidus bija sarkans, bet nu šitā arī ir ok.
likās, ka palikuši divi, bet apēdu vienu un tad ieraudzīju, ka vēl joprojām ir divi, jei.

atgriezušies saulrietiņi, vīii. paldies, anticiklon. man vienalga, ka auksts, galvenais, lai oranži violetas debesis.

turpinu zpd. ah