Jan. 17., 2013 | 12:36 am
pamostos, paskatos telefonā, sms: 'nāc uz 44. kab. mums diagnosticējošais'.
fakin četras minūtes jau iet stunda
skatos uz pulksteni un nezinu ko darīt
fakin modinātāju vakar uzliku, bet viņš izslēdzās? neatceros, ka būtu nospiedusi un mamma teica, ka viņa būtu dzirdējusi.
ātri apģērbos, nezināju - skriet stundas vidū (skola 5 min. no mājām) vai iet otrajā stundā, vai vispār izlaist dienu.
apsēdos koridorā uz grīdas, nezināju, ko iesākt, panikoju un gandrīz apraudājos, lol
uzrakstīju sms mammai un prasīju, ko darīt.
gāju uz otro stundu.
pa ceļam iedomājos, kā būtu, ja garderobē satiktu vēl kādu, es paprasītu vai arī nogulēja un tad mēs kopā pasmietos un kļūtu par labākajiem draugiem 5ever (un es viņu izmantotu, lai klasē ieiet man pa priekšu un tad es būtu īvil). bet tad es atgriezos realitātē un neviens neizrādījās tāds neveiksminieks kā es.
aizgāju pie klases, gaidīju zvanu, tad iedomājos, ka parasti taču raksta arī visu starpbrīdi, un jā, tā arī bija, pēc zvana neviens nenāca ārā.
tad es sapratu, ka ja ieietu, visi uz mani blenztu, tik pat labi būtu gājusi pirmās stundas vidū; sastingu bailēs un nevarēju pakustēties, nemaz nerunājot par ieiešanu klasē.
aizgāju prom uz angļu valodas skolotājas kabinetu un ~~lolzz~~ tur bija otra puse manas klases un labi vien ir, ka es nezināju, ka viņi tur ir. paspēju pamanīt, ka viens uz mani paskatās, bet tad es pilnīgi izslēdzu visus no sava redzesloka.
skolotāja pasmējās, salieca uzacis žēlos lokos un paskatījās uz mani ar tādu 'ak tu cilvēkbērns' skatu, iedeva man lapas un ķēros pie rakstīšanas. atļāva man rakstīt arī trešajā stundā, neaizgāju uz ķīmiju, bet nu vismaz izdarīju.
pēc tam sapratu, ka patiesībā nekas nebija tik briesmīgs, kā man likās sākumā, jo, pirmkārt, nevienam es neinteresēju un gluži dabiski neviens arī nepamanītu, ka es tur esmu vai neesmu, otrkārt, visiem prāts aizņemts ar darbu, treškārt - ja arī pamanītu, tad nodomātu, ka es esmu otrā klasē.
i'm such a crybaby
un tagad es smejos
bet šaubos vai nākotnē šis man kaut ko dos, tāpat labāk ar kājām aizietu līdz everestam, nevis ietu telpā darba vidū, kad ir kapa klusums.
uz eksāmenu uzlikšu desmit modinātājus uz katru telefonu un atstāšu zīmītes visiem kaimiņiem, lai kopistiski mani pamodina.
fakin četras minūtes jau iet stunda
skatos uz pulksteni un nezinu ko darīt
fakin modinātāju vakar uzliku, bet viņš izslēdzās? neatceros, ka būtu nospiedusi un mamma teica, ka viņa būtu dzirdējusi.
ātri apģērbos, nezināju - skriet stundas vidū (skola 5 min. no mājām) vai iet otrajā stundā, vai vispār izlaist dienu.
apsēdos koridorā uz grīdas, nezināju, ko iesākt, panikoju un gandrīz apraudājos, lol
uzrakstīju sms mammai un prasīju, ko darīt.
gāju uz otro stundu.
pa ceļam iedomājos, kā būtu, ja garderobē satiktu vēl kādu, es paprasītu vai arī nogulēja un tad mēs kopā pasmietos un kļūtu par labākajiem draugiem 5ever (un es viņu izmantotu, lai klasē ieiet man pa priekšu un tad es būtu īvil). bet tad es atgriezos realitātē un neviens neizrādījās tāds neveiksminieks kā es.
aizgāju pie klases, gaidīju zvanu, tad iedomājos, ka parasti taču raksta arī visu starpbrīdi, un jā, tā arī bija, pēc zvana neviens nenāca ārā.
tad es sapratu, ka ja ieietu, visi uz mani blenztu, tik pat labi būtu gājusi pirmās stundas vidū; sastingu bailēs un nevarēju pakustēties, nemaz nerunājot par ieiešanu klasē.
aizgāju prom uz angļu valodas skolotājas kabinetu un ~~lolzz~~ tur bija otra puse manas klases un labi vien ir, ka es nezināju, ka viņi tur ir. paspēju pamanīt, ka viens uz mani paskatās, bet tad es pilnīgi izslēdzu visus no sava redzesloka.
skolotāja pasmējās, salieca uzacis žēlos lokos un paskatījās uz mani ar tādu 'ak tu cilvēkbērns' skatu, iedeva man lapas un ķēros pie rakstīšanas. atļāva man rakstīt arī trešajā stundā, neaizgāju uz ķīmiju, bet nu vismaz izdarīju.
pēc tam sapratu, ka patiesībā nekas nebija tik briesmīgs, kā man likās sākumā, jo, pirmkārt, nevienam es neinteresēju un gluži dabiski neviens arī nepamanītu, ka es tur esmu vai neesmu, otrkārt, visiem prāts aizņemts ar darbu, treškārt - ja arī pamanītu, tad nodomātu, ka es esmu otrā klasē.
i'm such a crybaby
un tagad es smejos
bet šaubos vai nākotnē šis man kaut ko dos, tāpat labāk ar kājām aizietu līdz everestam, nevis ietu telpā darba vidū, kad ir kapa klusums.
uz eksāmenu uzlikšu desmit modinātājus uz katru telefonu un atstāšu zīmītes visiem kaimiņiem, lai kopistiski mani pamodina.
saite | ir doma | Add to Memories
Jan. 17., 2013 | 05:34 pm
- paldies, lielisks darbs. vai tu varētu šo darbu nodemonstrēt 1dien saviem klases biedriem?
- jā, protams, nekādu problēmu :)
*saraujas čokuriņā un aizripo pa grīdu*
- jā, protams, nekādu problēmu :)
*saraujas čokuriņā un aizripo pa grīdu*