Sep. 5., 2012 | 09:50 pm
mūzika: panik - wollt nur wissen
man likās, ka esmu kļuvusi diezgan laimīga vai kā, bet izskatās, ka tas bijis tikai uz brīdi, kad man bija ar ko aizpildīt tukšumu. tagad es sēžu un iekšā kaut kas grauž, atkal ir tas smagums uz krūtīm, tas kamols kaklā un liekas, ka nevar paelpot.
ir tikai gada sākums, bet es jau esmu nogurusi, neko negribu. pēc pavadītas dienas skolā ar nepacietību gaidu vakaru, kad varēšu saritināties zem segas un ieslīgt miegā (tas gan vienmēr kaut kad nakts vidū pārtrūkst, nereti vairākkārt, bet es labprāt vārtos pa gultu, kad visapkārt ir klusums. no sākuma aizmigt palīdzēja aitu skaitīšana, bet tagad manas domas ir iemācījušās aizblūrot to zaļo pakalniņu ar sagāzto plato koku un melnajām avīm, kas cenšas tikt tam pāri (kāpēc tās vienkārši neapiet?)). es nezinu ko es gaidu, mana dzīve taču nākamajā dienā pēkšņi nemainīsies. es pat nezinu vai tā tukšuma vietā var ielikt kaut ko, kas dienas beigās tur vēl turēsies.
nu ko, mājasdarbi vismaz kaut kā aizpildīs to laiku līdz gulētiešanai.
ir tikai gada sākums, bet es jau esmu nogurusi, neko negribu. pēc pavadītas dienas skolā ar nepacietību gaidu vakaru, kad varēšu saritināties zem segas un ieslīgt miegā (tas gan vienmēr kaut kad nakts vidū pārtrūkst, nereti vairākkārt, bet es labprāt vārtos pa gultu, kad visapkārt ir klusums. no sākuma aizmigt palīdzēja aitu skaitīšana, bet tagad manas domas ir iemācījušās aizblūrot to zaļo pakalniņu ar sagāzto plato koku un melnajām avīm, kas cenšas tikt tam pāri (kāpēc tās vienkārši neapiet?)). es nezinu ko es gaidu, mana dzīve taču nākamajā dienā pēkšņi nemainīsies. es pat nezinu vai tā tukšuma vietā var ielikt kaut ko, kas dienas beigās tur vēl turēsies.
nu ko, mājasdarbi vismaz kaut kā aizpildīs to laiku līdz gulētiešanai.