Jun. 20., 2012 | 12:26 am
mūzika: linkin park - roads untraveled
aizvakar ar draudzeni bija ikvakara skrējieniņš gar jūru. noskrējām 10 minūtes vienā virzienā, tad atpūtāmies, papļāpājām. skatījāmies uz jūru, skaists saulriets. bija diezgan karsta diena, plus vēl skrējiens
- tagad varētu aizpeldēt pa to (atspīduma) līniju
- jāaaaa *tēloju, ka skrienu*
pļāpājam, skatamies uz jūru, paskatamies viena uz otru.
- bet baigi gribās, ne?
sākam smieties
- akdievs. nē nu varētu jau. es nezinu, ejam? *smaidiņš*
stāvam, kādu laiku nevaram izdomāt
- mēs būsim viscaur slapjas
- aaaaah un man vēl līdz mājām tik tālu. akdievs.
-
-
- vai nu mēs uzreiz metamies iekšā vai skrienam atpakaļ
-
-
- ai nu labi, kad tad, ja ne tagad, 60 gados, vai? lai iet uz taviem 18!
un tad mēs fiksi noāvām kedas un metāmies jūrā. skrējām, es pusceļā, kā jau vienmēr, gandrīz novēlos. bijām līdz pusei, uzreiz ielikos. tas bija burvīgi. ūdens nebija tik auksts kā gaidīts, bet nu arī ne sevišķi silts. pirms tam sataisītā copīte matus īpaši neglāba. peldējām, smējāmies.
es zinu, nekas īpašs, kādus gadus trīs, četrus atpakaļ ar visām drēbēm metos jūrā jau jūnija sākumā, bet nu mēs kādu laiku nespējām noticēt, ka to tiešām izdarījām.
izvilkāmies ārā, mēģinājām kaut kā nedaudz izžmiegt drēbes, cik nu to var izdarīt, tām esot uz ķermeņa. atpakaļ izvēlējāmies neskriet, bet doties lēnā pastaigā.
prasīju vai nomazgāsim kājas no smiltīm un tad vilksim apavus, bet draudzene ieteica apsēsties uz soliņa un tās vienkārši nopurināt.
- ok, bet odi mūs noēdīs dzīvas.
devāmies līdz soliņam veloceliņa malā. ellīte sākās. odu tur bija bariem, es pat nebiju gaidījusi, ka būs TIK daudz
- AKDIEVS VIŅI TIEŠĀM NOĒDĪS MŪS DZĪVAS
- VIŅI IR VISUR!! VIENALGA PAR TĀM SMILTĪM
- VELKAM UN TINAMIES NO ŠEJIENES
mēs visu laiku spirinājāmies, skats no malas droši vien labs.
tā bija tiešām jauka diena, sen neesmu jutusies tik atbrīvota un tiešām no sirds priecīga.
un vismaz atcerēšos, ko kāda dzimšanas dienā esmu darījusi.
- tagad varētu aizpeldēt pa to (atspīduma) līniju
- jāaaaa *tēloju, ka skrienu*
pļāpājam, skatamies uz jūru, paskatamies viena uz otru.
- bet baigi gribās, ne?
sākam smieties
- akdievs. nē nu varētu jau. es nezinu, ejam? *smaidiņš*
stāvam, kādu laiku nevaram izdomāt
- mēs būsim viscaur slapjas
- aaaaah un man vēl līdz mājām tik tālu. akdievs.
-
-
- vai nu mēs uzreiz metamies iekšā vai skrienam atpakaļ
-
-
- ai nu labi, kad tad, ja ne tagad, 60 gados, vai? lai iet uz taviem 18!
un tad mēs fiksi noāvām kedas un metāmies jūrā. skrējām, es pusceļā, kā jau vienmēr, gandrīz novēlos. bijām līdz pusei, uzreiz ielikos. tas bija burvīgi. ūdens nebija tik auksts kā gaidīts, bet nu arī ne sevišķi silts. pirms tam sataisītā copīte matus īpaši neglāba. peldējām, smējāmies.
es zinu, nekas īpašs, kādus gadus trīs, četrus atpakaļ ar visām drēbēm metos jūrā jau jūnija sākumā, bet nu mēs kādu laiku nespējām noticēt, ka to tiešām izdarījām.
izvilkāmies ārā, mēģinājām kaut kā nedaudz izžmiegt drēbes, cik nu to var izdarīt, tām esot uz ķermeņa. atpakaļ izvēlējāmies neskriet, bet doties lēnā pastaigā.
prasīju vai nomazgāsim kājas no smiltīm un tad vilksim apavus, bet draudzene ieteica apsēsties uz soliņa un tās vienkārši nopurināt.
- ok, bet odi mūs noēdīs dzīvas.
devāmies līdz soliņam veloceliņa malā. ellīte sākās. odu tur bija bariem, es pat nebiju gaidījusi, ka būs TIK daudz
- AKDIEVS VIŅI TIEŠĀM NOĒDĪS MŪS DZĪVAS
- VIŅI IR VISUR!! VIENALGA PAR TĀM SMILTĪM
- VELKAM UN TINAMIES NO ŠEJIENES
mēs visu laiku spirinājāmies, skats no malas droši vien labs.
tā bija tiešām jauka diena, sen neesmu jutusies tik atbrīvota un tiešām no sirds priecīga.
un vismaz atcerēšos, ko kāda dzimšanas dienā esmu darījusi.