surrender - 20. Marts 2012

man cilvēkbērni nešķiet īpaši piemīlīgi un es nekad nesajūsminos, ieraugot kādu sīci, bet tā meitenīte autoostā bija tāaada uķipuķi, ka man visu laiku, viņai smaidot, arī bija jāsmaida. vienubrīd, kad tēvs kārtoja somas, šī bija paspējusi jau doties nezināmā virzienā, viņš rikšiem vien pakaļ, no sākuma nesapras(z?)dams, vai atstāt somas. noķēra, atnesa atpakaļ, paņēma klēpī. šī tik smaida, smejas, paķer tēta cepuri, nosviež un smējās gan viņa, gan tētis, tā ka man arī nekas cits neatlika
tie cilvēki tiešām likās ļoti sirsnīgi un tas bija burvīgākais bērns, kādu jebkad esmu sastapusi

es nesaprotu, kāpēc mani miegā šad tad apciemo mūza, ja es ne dziesmas māku komponēt, ne gleznot, ne izteikties vārdos
šonakt, piemēram, pie manis pusmiegā atnāca dziesmas melodija, man bija tāds 'mjhh labs gabals', kuru centos tīt uz riņķi vien, bet beigās viss sajaucās un aizmigu pavisam

nav jau pirmā reize, kad idejas, kā atnāk, tā aiziet, bez iespējas tikt realizētām. nu cerams, ka beigās aizies pie īstajiem cilvēkiem.

tik skaista lieta stāv omas skapī. es ceru, ka man nākotnē būs kaut kāda iespēja uzzināt, kā ar tādu rīkoties.
:3 ļaujiet nedaudz papriecāties











tur pat nevajag baterijas! :D (fotogrāfi šajā brīdī var uztaisīt facepalm)