surrender - 18. Marts 2012

logs līdz galam atvērts, vajag gaisu.
es nezinu vai man vienkārši tāpat ir fiziski slikti vai tāpēc, ka man ir emocionāli slikti

līdz kaklam jau šitās garastāvokļa maiņas. vienu brīdi tas ir pacilāts un smejos un eju gandrīz vai palēkdamās, bet jau nākamajā viss šķiet bezjēdzīgs, gribas pasūtīt visus, saritināties zem segas, paskrāpēt kaut ko, pakost spilvenā, paraudāt.

gribas saritināties kādam blakus, tikt samīļotai un justies nedaudz vajadzīgai.

es tik sen neesmu raudājusi. gribu, bet nemaz nevaru, pat šodienas filma par gepardu man tik vien kā lika padomāt 'cik žēl'.
droši vien pēc pāris dienām man atkal būs tāds 'kas man bija uznācis' un iešu uz skolu ar happyface. ierakšos mājasdarbos un viss uz kādu laiku aizmirsīsies

es jūtos tā, it kā mana vienīgā dzīves funkcija ir eksistēt, mācīties un būt nožēlojamai

ai, neko. *pēc 30 minūšu drukāšanas iet aizvērt logu*

wtf nu kāpēc es brīvdienās acis veru vaļā ar katru dienu arvien agrāk? pirms pāris dienām jau 10 likās agri, bet šorīt jau 6:58 pamodos (esmu cilvēks, kas bez problēmām līdz diviem dienā var nogulēt). protams, necēlos, jo nav ko darīt, bet nu kāpēēec
ok, varbūt būs vieglāk uz skolu pamosties (kā tad, gulēšu kā beigta)
aizmigt arī nebija viegli, bet kaut kā jau nomierinājos

esmu atpakaļ no lido, tagad varu turpināt tēlot beigtu tārpu.