Mar. 11., 2012 | 07:55 pm
mūzika: melo m - dzimtā valoda
kāds zina, kur nopirkt daim končas, ja vispār Latvijā var nopirkt?
mums pilsētas latviešu valodas olimpiādē katram vienu iedeva un man nenormāli iegaršojās, bet veikalos nekur nemanu :(
varbūt Rīgā kaut kur ir?
garšīgākā šokolāde (nu ok, nevar īsti likt vienā kategorijā ar šokolādes tāfelītēm, bet nu..), ko esmu ēdusi. varbūt vienā līmenī ar milku, nemāku īsti spriest
mums pilsētas latviešu valodas olimpiādē katram vienu iedeva un man nenormāli iegaršojās, bet veikalos nekur nemanu :(
varbūt Rīgā kaut kur ir?
garšīgākā šokolāde (nu ok, nevar īsti likt vienā kategorijā ar šokolādes tāfelītēm, bet nu..), ko esmu ēdusi. varbūt vienā līmenī ar milku, nemāku īsti spriest
saite | ir doma 6 | Add to Memories
Mar. 11., 2012 | 08:21 pm
es uz kultūras pasākumiem laikam arvien biežāk sākšu iet viena:
uz 30 seconds to mars jau biju (tiesa gan, sanāca uz vietas iepazīties ar vienu cilvēku, ar kuru kopā tad arī pavadījām koncertu);
ja man būtu bijuši pietiekami gadiņi, uz soundarcade arī būtu gājusi viena;
kaupēnu arī viena pati vērošu operā;
es tā skatos, ka man iepatikās melo-m un varētu aiziet uz koncertu maijā. bet man nebūs ar ko, jo neviens pazīstams viņus neklausās. sanāks atkal iet vienai
un varu derēt, ka tad, kad varēšu beidzot iet uz koncertiem bāros, arī būs tas pats, jo.. nu vienkārši neviens neklausās to, ko es.
forever alone
no vienas puses var baudīt koncertu pilnīgā vienatnē, bez kaut kādām sarunām, kas atgriež realitātē un izjauc visu noskaņu, nav jādomā par to, ka nedrīkst šitā vai tā pakustēties - uz mani pēc instrumentu koncerta skatījās kā uz pilnīgu weirdo. kad viens cilvēks prasīja, kā patika koncerts, es teicu, ka baigi forši, super, un viena bija tāda 'nu jā, tu jau tur no laimes miri nost'. nebija patīkami. vai nu ar mani kaut kas nebija riktīgi vai arī nepareizie koncertu biedri.
bet no otras puses tomēr skumji, jo nav, ar ko dalīt atmiņas (like, 'atceries, kā viņš pakustināja roku haha' [not]), nekādi piedzīvojumi.
ejot uz festu ar savējām man vienkārši nebija, ko darīt, jo viņas flirtēja ar čaļiem un tad gāja rociņās un es tur aiz viņiem kā forever alone un man nebija, ar ko runāt. galīgi nespēju sarunāties ar svešiem cilvēkiem, kļūstu par socially awkward pingvīnu. beigās visi nolēma doties uz deju telti un es paliku maliņā un vienkārši jutos galīgi neiederīga un nevajadzīga. un tad mana twitter draudzene (nebijām vēl nekad tikušās) uzrakstīja un prasīja, ko daru; pateicu, šamā teica, lai velkos uz alternatīvo skatuvi. un tas bija labākais, kas ar mani tovakar notika, jo beidzot bija īstā kompānija, kurā mati gāja pa gaisu, bļāvām & dziedājām & stuff, nu kā jau pie ģitāriņām - var aizmirsties, izslēgt pasauli, vienkārši būt tajā brīdī un ne par ko nedomāt.
btw interese par līdzīgu mūziku (parasti sanācis forumos/twitterī iepazīties) ir vienīgais veids, kā es vispār esmu satikusi foršus cilvēkus (kas, kā par nelaimi, vienmēr dzīvo otrā latvijas galā).
uz 30 seconds to mars jau biju (tiesa gan, sanāca uz vietas iepazīties ar vienu cilvēku, ar kuru kopā tad arī pavadījām koncertu);
ja man būtu bijuši pietiekami gadiņi, uz soundarcade arī būtu gājusi viena;
kaupēnu arī viena pati vērošu operā;
es tā skatos, ka man iepatikās melo-m un varētu aiziet uz koncertu maijā. bet man nebūs ar ko, jo neviens pazīstams viņus neklausās. sanāks atkal iet vienai
un varu derēt, ka tad, kad varēšu beidzot iet uz koncertiem bāros, arī būs tas pats, jo.. nu vienkārši neviens neklausās to, ko es.
forever alone
no vienas puses var baudīt koncertu pilnīgā vienatnē, bez kaut kādām sarunām, kas atgriež realitātē un izjauc visu noskaņu, nav jādomā par to, ka nedrīkst šitā vai tā pakustēties - uz mani pēc instrumentu koncerta skatījās kā uz pilnīgu weirdo. kad viens cilvēks prasīja, kā patika koncerts, es teicu, ka baigi forši, super, un viena bija tāda 'nu jā, tu jau tur no laimes miri nost'. nebija patīkami. vai nu ar mani kaut kas nebija riktīgi vai arī nepareizie koncertu biedri.
bet no otras puses tomēr skumji, jo nav, ar ko dalīt atmiņas (like, 'atceries, kā viņš pakustināja roku haha' [not]), nekādi piedzīvojumi.
ejot uz festu ar savējām man vienkārši nebija, ko darīt, jo viņas flirtēja ar čaļiem un tad gāja rociņās un es tur aiz viņiem kā forever alone un man nebija, ar ko runāt. galīgi nespēju sarunāties ar svešiem cilvēkiem, kļūstu par socially awkward pingvīnu. beigās visi nolēma doties uz deju telti un es paliku maliņā un vienkārši jutos galīgi neiederīga un nevajadzīga. un tad mana twitter draudzene (nebijām vēl nekad tikušās) uzrakstīja un prasīja, ko daru; pateicu, šamā teica, lai velkos uz alternatīvo skatuvi. un tas bija labākais, kas ar mani tovakar notika, jo beidzot bija īstā kompānija, kurā mati gāja pa gaisu, bļāvām & dziedājām & stuff, nu kā jau pie ģitāriņām - var aizmirsties, izslēgt pasauli, vienkārši būt tajā brīdī un ne par ko nedomāt.
btw interese par līdzīgu mūziku (parasti sanācis forumos/twitterī iepazīties) ir vienīgais veids, kā es vispār esmu satikusi foršus cilvēkus (kas, kā par nelaimi, vienmēr dzīvo otrā latvijas galā).