Feb. 22., 2012 | 06:54 pm
šodien guļamā diena. pagājušajā naktī taisīju prezentāciju, un, kad miegam bija palikušas tikai četrarpus stundas, devos gulēt.
it kā skolā bija ok, bet pirms otrās angļu valodas (pēdējās stundas) starpbrīdī atlūzu. tāpat kā vēl trīs ceturtdaļas manu klasesbiedru. srsly, viens ienāca un prasīja vai te bijis teroristu uzbrukums. mēs visi sakumpuši uz galdiem, skats jau labs. iepriekš kaut kā nav piedzīvots, ka tāda čupa guļ, parasti tikai dažs labs īpatnis, kas to dara katrā stundā.
laikam jau nomācošie laikapstākļi būs pie vainas.
it kā skolā bija ok, bet pirms otrās angļu valodas (pēdējās stundas) starpbrīdī atlūzu. tāpat kā vēl trīs ceturtdaļas manu klasesbiedru. srsly, viens ienāca un prasīja vai te bijis teroristu uzbrukums. mēs visi sakumpuši uz galdiem, skats jau labs. iepriekš kaut kā nav piedzīvots, ka tāda čupa guļ, parasti tikai dažs labs īpatnis, kas to dara katrā stundā.
laikam jau nomācošie laikapstākļi būs pie vainas.
saite | ir doma 2 | Add to Memories
Feb. 22., 2012 | 07:06 pm
mūzika: john lemon - imogen (angļu valodā bija jālabo dziesmu vārdi)
nu kas tas, idritvaikociņ, ir.
visu laiku salstu. it kā mājās auksti nav, senči pat savā istabā ik pa laikam atver logu; esmu savā siltākajā džemperītī, ar tējas krūzi rokā, pie kājām sildītājs. un vienalga drebinos; ik pa laikam uzmetas zosāda.
joptvai, nu. apnicis. kājas ledainas vienmēr, rokas tā pat. senči mani nodēvējuši par naģi.
visu laiku salstu. it kā mājās auksti nav, senči pat savā istabā ik pa laikam atver logu; esmu savā siltākajā džemperītī, ar tējas krūzi rokā, pie kājām sildītājs. un vienalga drebinos; ik pa laikam uzmetas zosāda.
joptvai, nu. apnicis. kājas ledainas vienmēr, rokas tā pat. senči mani nodēvējuši par naģi.