surrender - 11. Septembris 2011

tik tizli. ienīstu savu personību/raksturu/whatever.
kāpēc man jābūt tik klusai, pat uz vienkāršiem jautājumiem nevaru atbildēt, tizli smaidu un nezinu, ko teikt, beigās tā arī neko neatbildu. un manas atbildes parasti ir "jā", "nē" vai "*klusums* *dubultklusums* *tizls smaids* nezinu *vēl tizlāks smaids*"
esmu garlaicīgākais cilvēks ever. bet tiešām, cilvēks, būdams ar mani, visu dienu var nogulēt, jo es nezinu, ko varētu padarīt. vēl ļaunāk, es pat nezinu, ko teikt.
un es nekad nevaru izlemt, nekad nezinu, ko gribu.
tā es viņu aizbiedēšu.
tā es visus aizbiedēšu.
varbūt, ka jau aizbiedēju. viņš gan teica, lai beidzu runāt muļķības par "varēsi tikt no manis vaļā haha", bet tajā pašā laikā es nedabūju ne atvadu apskāvienu, ne buču, neko. varbūt, ka es vienkārši esmu dumja sieviete, kas mūždien visu pārspīlē un no oda izpūš mamutu.
ja vagonā neviens nebūtu, varētu papinkšķēt.
bet tgd jāturas 3h līdz mājām, pēc tam, dušā.
actually, uzrakstot, paliek vieglāk.
ienīstu būt socially awkward penguin. why me?

jau miljardo reizi pierādās, ka mūzika ir labākais līdzeklis cīņā pret negatīvajām emocijām un visādām sirdssāpītēm.
tagad es atkal jūtos ok.

eju kaut ko apēst, jo vienīgais, ko šodien ēdu, bija divas tostermaizes ~2os pa dienu.
unun duša, here i comeee.