Okt. 21., 2013 | 12:37 am
No:: surrender
es vienmēr savā galvā perfekti noformulēju teikumus tam, kā jūtos, bet tad, kad man ir iespēja to sāpi izteikt un izrādīt, kļūstu mēma un paralizēta, jo jūtos muļķīgi un negribu visu sabojāt.
un tā es turpinu klusējot pie sevis skumt, ļaujos, lai šaubas mani noēd, bet lai ir tā, ka vismaz dažreiz ir tie jaukie brīži, pēc kuriem un bez kuriem vienlaicīgi es patiesībā jūtos kā grausts.
jo tajā brīdī es tā nejūtos, un tajā brīdī svarīgs ir tikai tas brīdis, kuru nedrīkst aptraipīt ar pagātnes un iespējamo nākotnes brīžu sajūtām.
un tā es turpinu klusējot pie sevis skumt, ļaujos, lai šaubas mani noēd, bet lai ir tā, ka vismaz dažreiz ir tie jaukie brīži, pēc kuriem un bez kuriem vienlaicīgi es patiesībā jūtos kā grausts.
jo tajā brīdī es tā nejūtos, un tajā brīdī svarīgs ir tikai tas brīdis, kuru nedrīkst aptraipīt ar pagātnes un iespējamo nākotnes brīžu sajūtām.