:
āj.
gribēju ierakstīt cibā tādu parasto pārstāstu ierakstu par visa veida klāšanos, bet ne vella nesanāks. vai par to, ka beidzot saņēmos uztaisīt flickrā kontu? mmeh. ka esmu saķērusi gada iesnas? mmeh. ka šovakar atcerējos pāris senas dziesmas? ka man prātā neturas smagas pārdomas? ka principā nav jau nemaz par ko pīkstēt un - diestēs - kur nu vēl par ikdienišķām parādībām?
nu muļķības taču, muļķības. tā degunu raukšana jau mēreni nogarlaikojusi.
ja jau sāku, tad punkta pēc varu nopīkstēt, ka neesmu mierā par ožas zudumu. visas sadzīves indikators, vai zi`.
lab`, dumības.
čau!
gribēju ierakstīt cibā tādu parasto pārstāstu ierakstu par visa veida klāšanos, bet ne vella nesanāks. vai par to, ka beidzot saņēmos uztaisīt flickrā kontu? mmeh. ka esmu saķērusi gada iesnas? mmeh. ka šovakar atcerējos pāris senas dziesmas? ka man prātā neturas smagas pārdomas? ka principā nav jau nemaz par ko pīkstēt un - diestēs - kur nu vēl par ikdienišķām parādībām?
nu muļķības taču, muļķības. tā degunu raukšana jau mēreni nogarlaikojusi.
ja jau sāku, tad punkta pēc varu nopīkstēt, ka neesmu mierā par ožas zudumu. visas sadzīves indikators, vai zi`.
lab`, dumības.
čau!
:
nu vai zinies, tiešām sāk kaitināt viens cibiņš! to, ko izdomāju vakarnakt, viš atļaujas šodien publicēt cibā. protams, viņam par to nav ne jausmas.
Current Music: patrick wolf
:
pretrunīgs tas laiks.
paspēju izdusmoties, izbēdāties, bet tagad to vien kā būt labiņai. ik pa laikam vaļējā logā iespiedz bezdelīgas, tā uzmācīgi. gribot negribot liek domāt, kas tad nu. tāpat neatstājas arī mūžsenā doma, ka dusmošanās vispār būtu jāizskauž, ka vērtība ir sava veida piedošanā, mierināšanā. bez sagrāves visu minstināt. nu re, vai neizklausās derīgi?
tad manīs. bēdīgums gan neatstājas, bet lai jau. tā ceru, ka kaut kad viņš tomēr izdomās atlaisties.
atradu te divas laika atkāpes. lūk:
2008. gada 12. janvārī:
"Man šķiet, ka šobrīd gribētu atrasties visur kur citur, tikai ne šeit un šajā laikā. Tīt filmu atpakaļ un attapties, teiksim, mērcējot kājas Sony centra strūklakā. Vai arī dziļā vasaras naktī pētīt Mežaparka savrupmājas un spriedelēt par kondensēto pienu. Vai laukos mēģināt nobraukt ar ragaviņām no pagrabaugšas. Vai spēlēt mīnusus Jēkabpils 3. vidusskolas [ē?] sporta laukumā. Vai vienu, tikai vienu mango [atzīstos!]. Vai mēģināt dažu labu nokraut siltiem akmeņiem. Vai agrā rītā gulēt autobusā kādam klēpī un klausīties skaistāko mūziku. Vai gluži vienkārši attapties sen, sen bērnībā laukos, kad vectēvs no bišu stropa nesa uz māju rāmīšus [aizmirsu, kā tos sauc gudrākā valodā]. Arī tā ir smarža, ko nu nekādīgi nav iespējams aizmirst."
2007. gada 20. maijs:
"tev pieder puse rīta pilsētas, bet varbūt vairāk - es tev atdāvinu botānisko dārzu tev tur pieder visas smaržas un rasas un miglas un rododendru ziedošās acis, un visas mīlestības, kas tur slepeni gribētas starp ceriņiem"
bet tomēr tā savādi izbaudīt bēdīgumu. mhm, "izbaudīt" - īstais vārds! gaišas, samākušās debesis, pa daļai atsprāguši pujeņu pumpuri un miers. vēl šodien prātoju, cik gan destruktīvi ir būt par ko pārjūtelīgu, kā dažbubrīd varētu likties, bet tāda nu viņa ir, neko jau neparadīs. tāds dzīvesstils? iespējams. bezvējš atvērtā logā.
šodien būtu gribējies satikt vai nu kādu gaužām sen nesatiktu cilvēku, vai arī kādu, kas absolūti svešs. tāpat vien parunāties, paspriedelēt. varbūt ne tur ar neprātībām nodarboties, bet pārmaiņas pēc tāpat vien. sarunu jēgas dēļ.
paspēju izdusmoties, izbēdāties, bet tagad to vien kā būt labiņai. ik pa laikam vaļējā logā iespiedz bezdelīgas, tā uzmācīgi. gribot negribot liek domāt, kas tad nu. tāpat neatstājas arī mūžsenā doma, ka dusmošanās vispār būtu jāizskauž, ka vērtība ir sava veida piedošanā, mierināšanā. bez sagrāves visu minstināt. nu re, vai neizklausās derīgi?
tad manīs. bēdīgums gan neatstājas, bet lai jau. tā ceru, ka kaut kad viņš tomēr izdomās atlaisties.
atradu te divas laika atkāpes. lūk:
2008. gada 12. janvārī:
"Man šķiet, ka šobrīd gribētu atrasties visur kur citur, tikai ne šeit un šajā laikā. Tīt filmu atpakaļ un attapties, teiksim, mērcējot kājas Sony centra strūklakā. Vai arī dziļā vasaras naktī pētīt Mežaparka savrupmājas un spriedelēt par kondensēto pienu. Vai laukos mēģināt nobraukt ar ragaviņām no pagrabaugšas. Vai spēlēt mīnusus Jēkabpils 3. vidusskolas [ē?] sporta laukumā. Vai vienu, tikai vienu mango [atzīstos!]. Vai mēģināt dažu labu nokraut siltiem akmeņiem. Vai agrā rītā gulēt autobusā kādam klēpī un klausīties skaistāko mūziku. Vai gluži vienkārši attapties sen, sen bērnībā laukos, kad vectēvs no bišu stropa nesa uz māju rāmīšus [aizmirsu, kā tos sauc gudrākā valodā]. Arī tā ir smarža, ko nu nekādīgi nav iespējams aizmirst."
2007. gada 20. maijs:
"tev pieder puse rīta pilsētas, bet varbūt vairāk - es tev atdāvinu botānisko dārzu tev tur pieder visas smaržas un rasas un miglas un rododendru ziedošās acis, un visas mīlestības, kas tur slepeni gribētas starp ceriņiem"
bet tomēr tā savādi izbaudīt bēdīgumu. mhm, "izbaudīt" - īstais vārds! gaišas, samākušās debesis, pa daļai atsprāguši pujeņu pumpuri un miers. vēl šodien prātoju, cik gan destruktīvi ir būt par ko pārjūtelīgu, kā dažbubrīd varētu likties, bet tāda nu viņa ir, neko jau neparadīs. tāds dzīvesstils? iespējams. bezvējš atvērtā logā.
šodien būtu gribējies satikt vai nu kādu gaužām sen nesatiktu cilvēku, vai arī kādu, kas absolūti svešs. tāpat vien parunāties, paspriedelēt. varbūt ne tur ar neprātībām nodarboties, bet pārmaiņas pēc tāpat vien. sarunu jēgas dēļ.
Current Music: Grēviņa miera muzīk