:
vakars izvērtās brīnišķīgāks, kā biju domājusi. teici, ka būsi Karamelē, tur arī Tevi atradu. braucu ar velo - šodien atvedu no laukiem, vajag ievingrināt. braucu ātri, daudz neskatoties apkārt, nost no trotuāra. neesmu jau pašnāvniece, lai gaidītu, kad kāds no vārtrūmes izbrauks vai kāds gājējs izlīdīs. pati nobrīnījos, ko tik ātri, tāpat arī Tu. Piebraucu pie Karameles, tur arī iekšā Tu biji. Iekšā nedevos [negribas jau velo atstāt], Tu iznāci ārā. Tāds saguris izskatījies, taču smaidīji. varbūt pat ne peispiedu kārtā smaidīji. Piegāji, apsveicinājies, cieši apskāvi. No šī sabijos - kā tāds sālsstabs. Tik dīvaini Tevi bija atkal satikt. Pat nebija piecas minūtes. Tik un tā uzreiz apjautājies, kā man klājas [sāku smieties], tad pārjautāji - zin, tomēr nopietnāk. Piecas varen dīvainas minūtes. Stāstīji, ko dari, ko vakar darīji un tā tālāk. Nopētīji velosipēdu - kas esot jānomaina [pat bez kritikas :D]. negribēju Tevi ļoti aizkavēt, tāpēc manīgi taisījos braukt tālāk. Neiebildi, jo, sak`, manu laiku kavējot. Šķīrāmies varen neveikli, bez pabeigtības sajūtas, taču - kas labi - bez skumjām. Bez garām ceremonijām, taču vairāk jau arī nemaz nevajadzēja. Braucu pa Antonijas ielu un ļoti smaidīju.
Braucu tālāk ar velosipēdu prom uz Mežaparku ar vējiem skrieties, ar mūziku, ar pustumsu. Tā traukties pa celiņu, īsti neredzot, kas tev priekšā, traukties, luidot visam pāri. Jau tā ar lēcām pustumsā redze ir nelāgāka kā bez tām, tāpēc jo bīstamāk tā lidot pa asfaltu. Ne īsti bedres redzi, ne akmeņus. Tikai paļaujies un lido visam pāri. Izlāde. Tāda, kāda bija vajadzīga. Ar mūziku, ar to satriecošo piecpadsmit minūšu šedevru, ar Skanstes ielas saulrietu, ar visuvisuvisu.
Vai zini, kā man pēc šodienas liekas? Aizvien mākam ļoti cilvēcīgi sarunāties, bez kaut kādiem šķībajiem skatieniem. Jā, šodiena atstāja tādu iespaidu, ka apkārt ir kaut kāda aizspriedumu sēta, ko paši esam radījuši. Sak`, ka tagad izdomājām, ka viss ir cauri. Sarunājamies tā, it kā sen, sen nebūtu tikušies, sajūsmināti stāstam par atklājumiem un tā tālāk, bet tad kādā brīdī atceramies, ka šitā jau vairs nav pieklājīgi. Tā līdz nākamajam teikumam, kad sajūsma un "gributevpastāstīt" atgriežas. Nepabeigtība. Viena vienīga nepabeigtība.
Īsti nezinu, ko iesākt, bet tad jau manīs. Redz, nav tik viegli aizbēgt. Atslēdzies cik tik gribi, taču ne vella. Ne vella, mīlīt.
Viņudien prātoju, kad pēdējo reizi redzēju Tavu mammu. Pirms Ziemassvētkiem, Adventes laikā, vēlā sestdienas vakarā. Piektdienas vakaru, visus sestdienu ciemojos pie Tevis, bet vakarā bija jābrauc mājās. Tava mamma strikti pret to iebilda un lūdza, lai taču palieku - ārā jau tumšs, ir auksti, un šeit taču esmu gaidīta. Tu ar mammu biji vienisprātis, taču nē - man vajadzēja izdomāt, ka noteikti nevaru palikt, jo biju taču savai ģimenei teikusi, ka būšu mājās. Tas bija vienīgais attaisnojums. Mani mulsina, ka varēju uz to paļauties. Nu lab`, vēl atceros, ka visam blakus bija arī laimīgdienas un sāpošs vēders, bet tā taču nav problēma! Pati labi zinu, ka šādā ziņā esi saprotošs, vienmēr parūpēsies. Kas toreiz lika rausties prom no siltuma, kur esi gaidīts, kas lika triekties prom? Ne jau par auksto nakti un tumsu. Vispār. Kāpēc toreiz bija jāatstāj Tevi, ja reāli tam nebija nekāda iemesla? Starp citu, aizvien zinu, ka uz Tevi var paļauties. Ja teikšu, ka man vajag Tavu palīdzību, Tu neatteiksi. Laba sirds. Nepieejama, skarba, grib būt vienpate, taču bezgala labsirdīga. Tevī cīnās divas dabas. Tā maigā ir no mammas - neapšaubāmi. Tas, kā viņa rūpējas par jums abiem ar māsu.. sargā, lolo, taču nebaidās parādīt, ka viņa ir arī cilvēks, ne tikai dzelzs mamma. Par tēvu.. nezinu, nepazīstu. Esi stāstījis par viņu. Sarežģīta personība. Tu teici, ka negribētu tēva likteni, un Tevi brīžiem biedējot tas, cik vizuāli vienādi esat. Lai Tevi nomierinātu, varu teikt, ka Tev ir mammas acis. To uzreiz gan tā nevar pateikt - ar laiku. Ar laiku pamana, cik daudz Tevī ir no mammas. Ne vien acis. Arī gādība. Tev negribēsies to atzīt, Tu jau esi stiprais un nelokāmais. Taču ir lietas, ko no malas redz labāk.
Arī Tavu māsu pēdējo reizi redzēju tajā sestdienā. Viņa sēdēja virtuvē pie galda un lobīja apelsīnu, turpat kaut kur dega svece, TV rādīja daiļslidošanu. Mugurā pidžama [ja nemaldos, tās bikses bija sūnuzaļas un ar zvēriņiem], kājās zvēru čības. Arī viņa izbrīnījās, ka dodos prom, taču pasmaidīja un atgādināja, ka nākamreiz man būs jāpalīdz viņai puzli salikt.
Braucu tālāk ar velosipēdu prom uz Mežaparku ar vējiem skrieties, ar mūziku, ar pustumsu. Tā traukties pa celiņu, īsti neredzot, kas tev priekšā, traukties, luidot visam pāri. Jau tā ar lēcām pustumsā redze ir nelāgāka kā bez tām, tāpēc jo bīstamāk tā lidot pa asfaltu. Ne īsti bedres redzi, ne akmeņus. Tikai paļaujies un lido visam pāri. Izlāde. Tāda, kāda bija vajadzīga. Ar mūziku, ar to satriecošo piecpadsmit minūšu šedevru, ar Skanstes ielas saulrietu, ar visuvisuvisu.
Vai zini, kā man pēc šodienas liekas? Aizvien mākam ļoti cilvēcīgi sarunāties, bez kaut kādiem šķībajiem skatieniem. Jā, šodiena atstāja tādu iespaidu, ka apkārt ir kaut kāda aizspriedumu sēta, ko paši esam radījuši. Sak`, ka tagad izdomājām, ka viss ir cauri. Sarunājamies tā, it kā sen, sen nebūtu tikušies, sajūsmināti stāstam par atklājumiem un tā tālāk, bet tad kādā brīdī atceramies, ka šitā jau vairs nav pieklājīgi. Tā līdz nākamajam teikumam, kad sajūsma un "gributevpastāstīt" atgriežas. Nepabeigtība. Viena vienīga nepabeigtība.
Īsti nezinu, ko iesākt, bet tad jau manīs. Redz, nav tik viegli aizbēgt. Atslēdzies cik tik gribi, taču ne vella. Ne vella, mīlīt.
Viņudien prātoju, kad pēdējo reizi redzēju Tavu mammu. Pirms Ziemassvētkiem, Adventes laikā, vēlā sestdienas vakarā. Piektdienas vakaru, visus sestdienu ciemojos pie Tevis, bet vakarā bija jābrauc mājās. Tava mamma strikti pret to iebilda un lūdza, lai taču palieku - ārā jau tumšs, ir auksti, un šeit taču esmu gaidīta. Tu ar mammu biji vienisprātis, taču nē - man vajadzēja izdomāt, ka noteikti nevaru palikt, jo biju taču savai ģimenei teikusi, ka būšu mājās. Tas bija vienīgais attaisnojums. Mani mulsina, ka varēju uz to paļauties. Nu lab`, vēl atceros, ka visam blakus bija arī laimīgdienas un sāpošs vēders, bet tā taču nav problēma! Pati labi zinu, ka šādā ziņā esi saprotošs, vienmēr parūpēsies. Kas toreiz lika rausties prom no siltuma, kur esi gaidīts, kas lika triekties prom? Ne jau par auksto nakti un tumsu. Vispār. Kāpēc toreiz bija jāatstāj Tevi, ja reāli tam nebija nekāda iemesla? Starp citu, aizvien zinu, ka uz Tevi var paļauties. Ja teikšu, ka man vajag Tavu palīdzību, Tu neatteiksi. Laba sirds. Nepieejama, skarba, grib būt vienpate, taču bezgala labsirdīga. Tevī cīnās divas dabas. Tā maigā ir no mammas - neapšaubāmi. Tas, kā viņa rūpējas par jums abiem ar māsu.. sargā, lolo, taču nebaidās parādīt, ka viņa ir arī cilvēks, ne tikai dzelzs mamma. Par tēvu.. nezinu, nepazīstu. Esi stāstījis par viņu. Sarežģīta personība. Tu teici, ka negribētu tēva likteni, un Tevi brīžiem biedējot tas, cik vizuāli vienādi esat. Lai Tevi nomierinātu, varu teikt, ka Tev ir mammas acis. To uzreiz gan tā nevar pateikt - ar laiku. Ar laiku pamana, cik daudz Tevī ir no mammas. Ne vien acis. Arī gādība. Tev negribēsies to atzīt, Tu jau esi stiprais un nelokāmais. Taču ir lietas, ko no malas redz labāk.
Arī Tavu māsu pēdējo reizi redzēju tajā sestdienā. Viņa sēdēja virtuvē pie galda un lobīja apelsīnu, turpat kaut kur dega svece, TV rādīja daiļslidošanu. Mugurā pidžama [ja nemaldos, tās bikses bija sūnuzaļas un ar zvēriņiem], kājās zvēru čības. Arī viņa izbrīnījās, ka dodos prom, taču pasmaidīja un atgādināja, ka nākamreiz man būs jāpalīdz viņai puzli salikt.