kaut arī sasalušā zemē viņu neapbedīs, visdrīzāk vienkārši atstās miskastē, kur viņas kauli un pīšļi dusēs blakus kādas ceptas māsas pīšļiem un kauliem. lai gan ideāli būtu viņu kremēt, neviens to nedarīs.
Manai Vistai nebija vārda, bet viņai bija pazīšanās zīme - melns plastmasas savilcējs ar kreiso potīti. apgredzenoju es viņu pati. viņa bija visplikākā un, izrādās, arī visvecākā no visām. citas vistas viņu knāba, tāpēc viņa staigāju ar pliku, sarkanu, dažreiz asiņainu dibenu, un beigās viņu ielika tādā kā būrītī, vieglāk ielikt vienu, nevis desmit. Mana Vista bija īpašākā no visām, īsta autsaidere un ar savām mazajām smadzenēm tomēr negāja vis vienmēr līdzi baram. reiz, kad vistas bija pasprukšas, manējo atrada visvēlāk. viņa vienīga bijusi mūsu mājā - es ienesu parādīt. mūsu mīla aizsākās sen, tad, kad ar bailēm centos kādu no dāmām pacelt, pēc iespējas spalvaināku, jo plikas ir pretīgas, tētis teica - bet tām plikajām visvairāk vajag žēlumu un laipnību. pacēlu vienu no plikākajām un jutu - ir. bez tam, vienmēr kaut kā sanāca, ka viņa bija tuvu man, Mana Vista no manis nebēga, kad bēga citas un pagadījās pa rokai, kad to vismazāk gaidīju. viņa bija vārga. nomira apmēram pirms 2 nedēļām, bet man to neteica, lai es nesatrauktos, neraudātu stresainajā eksāmenu laikā. es neraudu, ir kaut kā ļoti viegli. sen jau gribēju pajautāt, vai šamējā vēl dzīva, vienmēr piemirsu un mājās neesmu bijusi sen sen. ja pati būtu redzējusi viņu beigtu, varbūt arī būtu emocionālāka, nujā. labi, lieki teikt, ka Mana īpašā Vista ir pelnījusi īpašas atvadas. uzzīmēju viņai priecīgu bildīti ar pašu dāmu vidū un apkārt visu ko foršu, ieskaitot to, ko viņa nekad netika redzējusi - brašu gaili un savus cālēnus. un vēl visādi labumi tur. zinies, vistas paradīze. P.S. pēc pāris dienām nomira vēl viena. vistu traģiskā netradicionālā mīla?
|