iedomājies

5. Mūzika un nedabiskie saziņas līdzekļi
Diena : 25.03.09.
Laiks un ilgums: No rītausmas līdz pēckrēslai
Process: Iepriekš nolemju nelietot nekāda veida mākslīgos saziņas līdzekļus (telefons, datōrs, zīmītes), kā arī pārmaiņas pēc ejot un esot mājās neklausīties neko, kam ir melodija. Jau atkal viss jau no paša rīta nenoris kā cerēts. Jo man ir attāli kaimiņi, kuriem:
a)ir dīvains modinātājs
b)rītos gribas klausīties vienu un to pašu dziesmu
c) dažādos dīvainos diennakts laikos labpatīk trenēties kontrabasa/čella spēlē, kā arī piedziedāt drusku šad tad.
nezinu pareizo variantu, bet zinu, ka pie tās jaukās meldijas ir forši rīti un dikti jau sarasts tā, ka jebkurā brīdī varu galvā to atsvaidzināt. dong don-dong dong.
Tā kā jau iepriekš biju sev pierādījusi, ka varu bez datōra, arī tagad tas nekādas problēmas nesagādāja, vienīgi starpbrīžos bij ierasts reizumis aizskriet uz datōrklasi un šadus tādus darbiņus padarīt. Kad Dž runāja caur skaip, liku uzlikt austiņas, ali nedzirdētu, viss kārtībā. Nu nekas. Visgrūtāk bija ar telefonu. Aizmirst mājās nebija problēmu. Bet, esot dzīvesvietā, rokas stieptin stiepās pačekot - ja nu kas jauns, ja nu kas svarīgs. Un ja nu patiesi kas svarīgs būtu, gan kāds būtu centies mani sasniegt arī citādi. Izslēdzu skaņu, aiznesu citā istabā, lai gadījumā nevibrē. Kad nu termiņš bij notecējis, lūkoju, kas jauns, un jā - kādi trīs mesidži un arī kāds zvans. Pārdzīvosim. Ar mūziku bija tā, ka nu nav jau tā, ka esmu pilnīgs em-pē-tri upuris, ir jau dienas, kad nepaklusos arī, un pietiek ar to, kas skan galvā, ak jā, galvā skanēja visdažādākais repertuārs, ko centos gan pieklusināt: viscaur pavadīja Purple Rain, tad arī kāds gabaliņš Tesas, Opium, Pretty Pink Ribbon, I Just Can't Get Enough, Make You Feel My Love, Pie Tevis Līst Silti Lieti.. nu šausma. Ceļā pa centru šādi pamanīju cilvēkus maskās. Izrādījās - japāņu tūristi. Tad arī brīnumainu sinhroniju - ķēdīti augšup pa stalažām, apmēram 6-7 vīriem ritmiski padodot augšup tādus dzelzs trijstūrus. Stāvēju un brīnījos skaistumā muti at-plētusi. Un kas zin, vai mana apņemšanās taisni bij pie vainas vai ne. Bet trešā lieta bija vispār sirreāla. Devos gar Brīvības pieminekli, bet jau patālāk dzirdu - spēlē. Himnu. Nodomāju pie sevis - laikam jau no mūzikas izbēgt nav tik viegli, jo jādodas taisni turp. Aizeju līdz bankomātam, sāk spēlēt jau ko citu. Tāļāk dodos pa tādu lielu ielu uz kino Rīgas pusi, kura kasiere šķita apņēmusies to, ko es vakar, jo uz maniem neizpratnes pilnajiem jautājumiem atbildēja vien ar mājienu un plecu raustīšanu. Es tā neapņemtos vis, ja strādātu runātīgā darbā. Tātad - dodos pa lielu ielu un - opā - man aizmugurē, pāris soļu iepakaļ, taisni tādā ritmā soļo arīdzan pūtēju oreķestris formās, spēlēdams jestru meldiju. Un, zinat, tas bija kaut kas daudz daudz jaukāks par em-pē-tri ausīs. Ja Sab neklausās mūziku, tad mūzika panāks gabaliņu pakaļ, cik vien teatrāli tas var būt.
Mission completed.
Secinājums: Bez datōra iztikt nebūtu problēmu, ja vien sp saziņa nebūtu tik ēpastiska. Bez tālruņa ir grūtāk kā domāju, ne tikai saziņas pēc, bet arī pulksteņa - nebiju domājusi, ka tas ir teju vienīgais veids, kā uzzināt laiku. Bet bez tā ir jauka brīvības un neatkarības sajūta. Un mūzika ir ieaudusies manā dzīvē gribot negribot.
To be continued.

Vai kāds būtu domājis, ka iegūt savā īpašumā rūcošu, likumīgu Deltu ir tik sarežģīti?

Kopš ilgiem laikiem sapņoju plaši aizvērtām un atvērtām acīm par savu-īpašo Deltu un savām-īpašajām mopēda vadītāja tiesībām. Sapņot ir ērti, īpaši ilgtermiņā, bet tā nu reiz iznācis, ka nakts-tramuļi vairs nevizina pasažierus, smaidošajam, lēdiju vai jebkādam citam taksim žēl šķiest naudu, bet pavārtēs nakšņot lepnums neļauj un muzikālos vakarus negribas pārtraukt pirms-pelnrušķītes agrumā.
Un nu sapnis kļūst reālāks un tuvāks.

Tad nu še būs īsa pamācība, kā Delta varētu kļūt par uzticamu ceļa un dzīves biedru.

Kāpēc Delta?

Jo, palūk, kas par skaistuli, pirmkārt. Palūk, kas par skaņu.
Un jo delta.
Nē, nu ir jau alternatīvas. Rīga, kas izskatās, ēē, nekā, bez tam, Rīgai nevar piemeklēt nevienu grieķu burtu. Pastāv cerība, ka ar Deltu varbūt varētu būt par kāda pavedēju, bet ar Rīgu.. auč. Meklējoties uzdūros pat kaut kam šādam - Piaggio Ciao, tiesa, ne gluži šādam, bet gan olskūlīgākam, mana gada.

Kur lai sāk lūkot?

Nepazīstu nevienu pašu mopēd-īpašnieku (vismaz ne tik labi, lai zinātu, ka viņam/viņai vispār pieder mopēds, kur nu vēl lieks) Tātad atliek vienīgi iekš pazīstamā reklām-portāla Schutzstaffel vai iekš rāvējslēdzēja. Kāds nosaukumiem vispār sakars ar saturu?

Kā var rast?

Pagaidām, lūk, nevar. Kad meklējumi kļuva biežāki, un ar tramuļiem notika tas, kas notika, domās atvadījos no Deltas, jo, opā, atradu jau minēto Ciao. Var mīties, kad motora barībai līdzekļu nepietiek, krāsa burvīga, jau minētais mans gads (ō, jā, pēdējie abi ir makten svarīgi rādītāji, patiesi), būtu viegli ienest dzīvoklī, vispār maz ēdot un tiesības nevajag nekādas. Sadūšojos, aizrakstīju, bet - nekā. Sen pārdots. Un, starp citu, vispār man esot jāpriecājas par tādu cenu, nevis jāapšauba. Eh, labi, re, smuks Vjatka Elektron. Jāzvana. Uff, negribas jau zvanīt tā svešam, nezinu, kas atsauksies un ar kādu attieksmi atsauksies, bet nu mēģināts nav nemēģināts. Joprojām pārdošanā, bet.. Bet detaļās sadalīts. Neba es kāda puzļu fanāte, ne mehāniķe. Turpmāk tiek zvanīts jau vairs tikai Deltu īpašniekiem, nevis piekāsējiem-nedeltistiem. Izrādās, pāris no tiem ir veiksmīgi kļuvuši par bijušajiem īpašniekiem, kāds no tiem pat piedāvā 'Opelīti' un apgalvo, ka neprotot izņemt sludinājumu no turienes, kur viņam vairs nevajadzētu būt, vēl daži, dīvainā kārtā tie, ar visglītākajiem 'mopīšiem' bildēs, atkal piedāvā man ķļūt par konstruktori - nopirkt un salikt. Turpmākie meklējumi nedod pozitīvu rezultātu. Nu kur es likšu mopēdu, kam 'priekseja daksa locita'(ticiet vai ne, bet es pat zinu, ka te nav ne tuvu jāuztraucas par ēšanas traucējumiem) , kuram ir 'japaregule aizdedze un japastumda jo parzidies'(pārzīdies? ko!?), tādu, kam 'nav benka' (juhū, varēs kādus slavenajam latviešu zaļbārdim līdzīgus trikus veikt) vai vēl labāk 'iet bet cakarejas karburators un aizdedze'(kas par pāri..). Arī uz Daugavpili un citu tālo galu kaut kā negribas braukt, lai arī cik cerīgs bildē izskatītos braucamais (kā jau zināms un iepriekš ar pierādījumiem pierādīts, bildes melo). Savdabīga sarakste izvēršas ar 10-12 gadīgu puiku, kas reizi dienā apskatot e-pastu. Apskata varbūt gan, bet atbild stipri retāk. Uz maniem ilgu pārdomu rezultātā sastādītajiem un pēc kārtas sarindotajiem jautājumiem atbild īsi un dīvaini: 'spigis nava ta nokritu kad 4 kulenus apmetu uz ledus un vairak nebraucu kadas 3dienas'. Jā, diez kas ir tas 'spigis' un, pasarg'dies', vai tad pēc 4 kūleņiem vispār uz priekšu ripo? Uz jautājumu, kas nepieciešams, lai varētu pabraukāt likumīgi (man tas ir svarīgi, jo cenšos nepārkāpt savus un sabiedrības likumus), puika atbild: 'vajag labu motoru lai var aizbegt no mentiem'. Opā. Kur tad man likties ar mopēdu bez 'spiga', ar kuru pilsētā to vien var darīt, kā bēgaļāt no mentiem. Meklējumi joprojām turpinās, un, ceru, jau kaut kad pavisam drīz varēšu rītos aizrūcināt un iestumt savu Deltu, lai pēc kopīga ceļa, uz atvadām apglāstot, atstātu to pie fizikas nodaļas ēkas.

Ko vēl vajag?

Ak, jā, piemirsu par pāris 'papildfīčām', bez kā neiztikt. Pirmais būtu ķivere man un vedamajam, ja tāds rastos. Man un gan jau tad arī muļķim skaidrs, ka nekas superstilīgs Deltai nepasēs. Tāpēc jācer vien, ka ko šādu ir atļauts lietot un iespējams pagādāt. Ja jau senlaikos tādas pasargāja neveikļa vai pārdrošnieka smadzenes no saiešanas putrā, gan jau arī mūsdienās pildīs šo funkciju pietiekami altruistiski.

Gana par manu drošību, par 'mopīša' nemainīgu legālo īpašnieku arī jāgādā. Diez 'dzelzs rumaka' iejūgšana ķēdēs ko līdzētu man un ko kaitētu kādam, kas iemīļojis manu Deltu stiprāk kā es? Vai arī labāk stiept to līdzi 4. stāvā, noslēpt tumšos iekšpagalmos zem atkritumu maisiem vai padarīt ārēji maksimāli atbaidošu?

Jāpalūkojas uz Deltu arī dabas acīm. Diez ko labi nebūtu piesārņot kopējo gaisu ar melliem dūmiem un putnu dziesmas aizēnot ar teju motorzāģa skaņām. Bet nu kā tad man būt? Braukt ar velō, vai iet gaisa gabalu, t.i. 8 km, pa zemi ar kājām? Es taču esmu meitene un ne-sportiste gargabalniece. Diez ko dramatiski jau tas patiesībā nevar būt, taču. Maziņš ļaunumiņš.

Kā jau minēju, gribu braukt tikumīgi un likumīgi. Neesmu vēl iekš tā paša rāvējslēdzēja vai Schutzstaffel manījusi cerīgu braucamo ar papīriem. Un droši, ka ne tikai dies'vien, bet arī daudzi citi, kuru starpā neietilpst mana apziņa, zina, ko tas jēdziens 'bez papīriem' īsti nozīmē. Par piemēru, csdd dod 'to do' listes tipa norādes - transportlīdzekļa reģistrācija, transportlīdzekļa tehniskā apskate, transportlīdzekļu sertifikācija, vadītāju kvalifikācija. Ej nu sazini, tieši kas no tā un cik bieži vajadzīgs. Varbūt tiešām vienīgais, kas nepieciešams ir labs motors? Eh, uh, grūtā dzīve.