iedomājies


Mana Maņa

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
5. Mūzika un nedabiskie saziņas līdzekļi
Diena : 25.03.09.
Laiks un ilgums: No rītausmas līdz pēckrēslai
Process: Iepriekš nolemju nelietot nekāda veida mākslīgos saziņas līdzekļus (telefons, datōrs, zīmītes), kā arī pārmaiņas pēc ejot un esot mājās neklausīties neko, kam ir melodija. Jau atkal viss jau no paša rīta nenoris kā cerēts. Jo man ir attāli kaimiņi, kuriem:
a)ir dīvains modinātājs
b)rītos gribas klausīties vienu un to pašu dziesmu
c) dažādos dīvainos diennakts laikos labpatīk trenēties kontrabasa/čella spēlē, kā arī piedziedāt drusku šad tad.
nezinu pareizo variantu, bet zinu, ka pie tās jaukās meldijas ir forši rīti un dikti jau sarasts tā, ka jebkurā brīdī varu galvā to atsvaidzināt. dong don-dong dong.
Tā kā jau iepriekš biju sev pierādījusi, ka varu bez datōra, arī tagad tas nekādas problēmas nesagādāja, vienīgi starpbrīžos bij ierasts reizumis aizskriet uz datōrklasi un šadus tādus darbiņus padarīt. Kad Dž runāja caur skaip, liku uzlikt austiņas, ali nedzirdētu, viss kārtībā. Nu nekas. Visgrūtāk bija ar telefonu. Aizmirst mājās nebija problēmu. Bet, esot dzīvesvietā, rokas stieptin stiepās pačekot - ja nu kas jauns, ja nu kas svarīgs. Un ja nu patiesi kas svarīgs būtu, gan kāds būtu centies mani sasniegt arī citādi. Izslēdzu skaņu, aiznesu citā istabā, lai gadījumā nevibrē. Kad nu termiņš bij notecējis, lūkoju, kas jauns, un jā - kādi trīs mesidži un arī kāds zvans. Pārdzīvosim. Ar mūziku bija tā, ka nu nav jau tā, ka esmu pilnīgs em-pē-tri upuris, ir jau dienas, kad nepaklusos arī, un pietiek ar to, kas skan galvā, ak jā, galvā skanēja visdažādākais repertuārs, ko centos gan pieklusināt: viscaur pavadīja Purple Rain, tad arī kāds gabaliņš Tesas, Opium, Pretty Pink Ribbon, I Just Can't Get Enough, Make You Feel My Love, Pie Tevis Līst Silti Lieti.. nu šausma. Ceļā pa centru šādi pamanīju cilvēkus maskās. Izrādījās - japāņu tūristi. Tad arī brīnumainu sinhroniju - ķēdīti augšup pa stalažām, apmēram 6-7 vīriem ritmiski padodot augšup tādus dzelzs trijstūrus. Stāvēju un brīnījos skaistumā muti at-plētusi. Un kas zin, vai mana apņemšanās taisni bij pie vainas vai ne. Bet trešā lieta bija vispār sirreāla. Devos gar Brīvības pieminekli, bet jau patālāk dzirdu - spēlē. Himnu. Nodomāju pie sevis - laikam jau no mūzikas izbēgt nav tik viegli, jo jādodas taisni turp. Aizeju līdz bankomātam, sāk spēlēt jau ko citu. Tāļāk dodos pa tādu lielu ielu uz kino Rīgas pusi, kura kasiere šķita apņēmusies to, ko es vakar, jo uz maniem neizpratnes pilnajiem jautājumiem atbildēja vien ar mājienu un plecu raustīšanu. Es tā neapņemtos vis, ja strādātu runātīgā darbā. Tātad - dodos pa lielu ielu un - opā - man aizmugurē, pāris soļu iepakaļ, taisni tādā ritmā soļo arīdzan pūtēju oreķestris formās, spēlēdams jestru meldiju. Un, zinat, tas bija kaut kas daudz daudz jaukāks par em-pē-tri ausīs. Ja Sab neklausās mūziku, tad mūzika panāks gabaliņu pakaļ, cik vien teatrāli tas var būt.
Mission completed.
Secinājums: Bez datōra iztikt nebūtu problēmu, ja vien sp saziņa nebūtu tik ēpastiska. Bez tālruņa ir grūtāk kā domāju, ne tikai saziņas pēc, bet arī pulksteņa - nebiju domājusi, ka tas ir teju vienīgais veids, kā uzzināt laiku. Bet bez tā ir jauka brīvības un neatkarības sajūta. Un mūzika ir ieaudusies manā dzīvē gribot negribot.
To be continued.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
On 30. Maijs 2009, 16:28, [info]cigarete commented:
atvainojos, ka te tā nevietā iespraucos un ne gluži par tēmu, bet vienā no komentiem izlasīju par prezentāciju Alberta Bela "Būrim".. vai būtu iespējams to kaut kādā veidā saņemt? būtu ļoti pateicīga.
mans e-pasts: cigarete_es@inbox.lv
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry