Mana Maņa
Turpinājums.
4. Runa
Diena: Šī.
Laiks un Ilgums: Problemātiski, bet no pamošanās līdz aizmigšanai.
Process: Vakar nolemju, ka šodien būs ne-runas diena. Domāju censties izltikt bet baigiem žestiem, burtu rādīšanas, rakstīšanas, bet gan noslēgties. Rīts sākas ar idiotisku, automātisku rīta cēliena sastāvdaļu - 'šodien ir agrais?'. Uff. Pēcāk pieļauju vēl vairākas kļūdas, iezombētās pieklājības un iegrimšanas Matemātikas pasaulē dēļ. Algebrā, minot rezultātu, paskaņi bilstu 'negatīvs', 'nulle'. Rēķinot - 'viens mīnus di..'. Pēcāk klusais 'paldies' un pārītis 'piedod' un 'pied..'. Nu ko lai dara, ja es tik tizla un cilvēkiem traucēju. Un taisni taisni šodien bija jābūt tā, ka biju plānojusi doties pie Projektoru mītnes. Nu labi, rīt. Un tieši šodien ex-priekšsēdētāja gribēja ar mani runāt. Tā arī viņai nepaskaidroju iemeslu, bet tā, kā bija jādodas prom, brutāli pametu telpu. Par laimi, pēcāk satiku vēlreiz un iedevu izlasīt uzrakstu uz rokas, t.i., paskaidrojumu, kas un kā. Cilvēki dalās divās daļās - vieni ir tie,kas zināja, resp., biju iedevusi izlasīt roku, vai arī kāds pateica, kā arī cilvēki, kas nezināja, varbūt skatījās uz mani šķībi, ka es tā vai arī pat nepamanīja. Un tieši šodien no rīta tiku komplimentēta par apģērba izvēli un taujāta 'kā var šitā matus sataisīt?'. Tieši šodien cilvēki ar mani kaut kā runāja (Mērfijs?), puika, kurš nezināja, prasīja, kāpēc tik tuvu lieku galvu rakstāmajam tekstam. Norisa fizikas olimpiāde un kāda olimpiete jautāja, kur kafejnīca. Mī un žē, kāpēc man. Pagāju tāļāk pie loga un norādīju, bet sapratu,ka tur grūti tā. Un galu galā devos ārā tāda pati pusplika, atstājot savas mantas gaitenī, un norādīju meitenei pa tiešo (durvis pat atvēru, he). Viņa pilnīgi noteikti domāja, ka esmu mēma. Bet nekas, visticamāk, pirmā un pēdējā reize, kad sastopu. Lai taču reiz cilvēki saprot, ka nerunīgie arī ir tādi paši cilvēki un spēj darīt visu un to pašu un komunicēt arīdzan teju līdzvērtīgi(e, viņa varbūt domāja, ka izglītības iestāde dikti pretmnākoša un moderna). Man zvanīja juridiskā padomniece. Ak, es mis principialitāte, nospiedu, heh. Aizsūtīju paskaidrojuma sms. Galu galā, kad jau biju mājās izrādījās, ka lieta steidzama un pacēlu, un runāju. Šeim on mī. Devos uz centru un runāju svarīgas un 'runāšanas pēc' lietas ar pasākumu dg vadītāju. Vīlos sevī, bet šito nevarēja citādi. Nu labi, šo posmu jāizgriež. Pēcāk danču klubs. Ak, varēju taču mierīgi pūt mājās. Bezgala forši. Paskaidrojums uz rokas bija jāatjauno 3x. Cilvēki prasa - kāpēc. Sastopu sen neredzētu paziņu, eh. Kāds neģēlis no manis tā kā izspiež, tā kā ne īsti, vienu ar pus 'piedod'. Arī kaut kāds 'paldies' un 'vai' paspruka. Tramvajā pasaku liktenīgu frāzi 'un pudele vēl' un dikti sakaunos. Citiem jau jautri. Jāmēģina atkārtot ērtākā dienā un ar lielāku pārliecību.
Mission /it kā/ completed.
Secinājums: Tā kā esmu mis monologs, apkartējie pie tā ir pieraduši, un viņiem nav īsti ko teikt, kad māju vien, un vispār jūtas neērti. Varbūt ar laiku būtu foršāk. Es jūtos klusi. Beigās pieriebjas visas tās māšanas ar lielo amplitūdu, 'daudz izsakošie' žesti, sajūta, ka nevari pateikt dižo domu. Visgrūtāk Dž. Darbojas kā tulks, skaidrotājs, nesaprot mani un tad ir uff. Nākamreiz negribētu sev atļaut lietot jebkādu pierakstu. Tasir tas pats, kas runāt, tikai lēnāk. Neretais mēmais šovs tracina. Neviens nesaprot un pēc neilga laika vairs nav spēka kaut ko skaidrot. Bet toties liela sajūsma, kad saprot. Cenšos izvairīties un slēpties no cilvēkiem. Cenšos pastiprināti smaidīt un izdvest neartikulētas skaņas, bet tas droši vien izskatās slimi. Lai iemācītos kotrolēt savus runas plūdus, nākotnē plānoju atkārtot šo un ieviest citas, ar runu un komunikāciju saistītas apņemšanās.(Nerunāt par sevi. Censties tieši runāt to, ko domāju. Nekomunicēt ar tuvākajiem. Nelietot virtuālos komunikatorus (tas laikam jau rīt). Runāt tikai labu. Bez svešvārdiem.) Visvairāk runu aizstāj nogurdinoši žesti. Sasveicninoties māt ar roku ir forši, bet māt ar galvu atbildot galīgi nav.
4. Runa
Diena: Šī.
Laiks un Ilgums: Problemātiski, bet no pamošanās līdz aizmigšanai.
Process: Vakar nolemju, ka šodien būs ne-runas diena. Domāju censties izltikt bet baigiem žestiem, burtu rādīšanas, rakstīšanas, bet gan noslēgties. Rīts sākas ar idiotisku, automātisku rīta cēliena sastāvdaļu - 'šodien ir agrais?'. Uff. Pēcāk pieļauju vēl vairākas kļūdas, iezombētās pieklājības un iegrimšanas Matemātikas pasaulē dēļ. Algebrā, minot rezultātu, paskaņi bilstu 'negatīvs', 'nulle'. Rēķinot - 'viens mīnus di..'. Pēcāk klusais 'paldies' un pārītis 'piedod' un 'pied..'. Nu ko lai dara, ja es tik tizla un cilvēkiem traucēju. Un taisni taisni šodien bija jābūt tā, ka biju plānojusi doties pie Projektoru mītnes. Nu labi, rīt. Un tieši šodien ex-priekšsēdētāja gribēja ar mani runāt. Tā arī viņai nepaskaidroju iemeslu, bet tā, kā bija jādodas prom, brutāli pametu telpu. Par laimi, pēcāk satiku vēlreiz un iedevu izlasīt uzrakstu uz rokas, t.i., paskaidrojumu, kas un kā. Cilvēki dalās divās daļās - vieni ir tie,kas zināja, resp., biju iedevusi izlasīt roku, vai arī kāds pateica, kā arī cilvēki, kas nezināja, varbūt skatījās uz mani šķībi, ka es tā vai arī pat nepamanīja. Un tieši šodien no rīta tiku komplimentēta par apģērba izvēli un taujāta 'kā var šitā matus sataisīt?'. Tieši šodien cilvēki ar mani kaut kā runāja (Mērfijs?), puika, kurš nezināja, prasīja, kāpēc tik tuvu lieku galvu rakstāmajam tekstam. Norisa fizikas olimpiāde un kāda olimpiete jautāja, kur kafejnīca. Mī un žē, kāpēc man. Pagāju tāļāk pie loga un norādīju, bet sapratu,ka tur grūti tā. Un galu galā devos ārā tāda pati pusplika, atstājot savas mantas gaitenī, un norādīju meitenei pa tiešo (durvis pat atvēru, he). Viņa pilnīgi noteikti domāja, ka esmu mēma. Bet nekas, visticamāk, pirmā un pēdējā reize, kad sastopu. Lai taču reiz cilvēki saprot, ka nerunīgie arī ir tādi paši cilvēki un spēj darīt visu un to pašu un komunicēt arīdzan teju līdzvērtīgi(e, viņa varbūt domāja, ka izglītības iestāde dikti pretmnākoša un moderna). Man zvanīja juridiskā padomniece. Ak, es mis principialitāte, nospiedu, heh. Aizsūtīju paskaidrojuma sms. Galu galā, kad jau biju mājās izrādījās, ka lieta steidzama un pacēlu, un runāju. Šeim on mī. Devos uz centru un runāju svarīgas un 'runāšanas pēc' lietas ar pasākumu dg vadītāju. Vīlos sevī, bet šito nevarēja citādi. Nu labi, šo posmu jāizgriež. Pēcāk danču klubs. Ak, varēju taču mierīgi pūt mājās. Bezgala forši. Paskaidrojums uz rokas bija jāatjauno 3x. Cilvēki prasa - kāpēc. Sastopu sen neredzētu paziņu, eh. Kāds neģēlis no manis tā kā izspiež, tā kā ne īsti, vienu ar pus 'piedod'. Arī kaut kāds 'paldies' un 'vai' paspruka. Tramvajā pasaku liktenīgu frāzi 'un pudele vēl' un dikti sakaunos. Citiem jau jautri. Jāmēģina atkārtot ērtākā dienā un ar lielāku pārliecību.
Mission /it kā/ completed.
Secinājums: Tā kā esmu mis monologs, apkartējie pie tā ir pieraduši, un viņiem nav īsti ko teikt, kad māju vien, un vispār jūtas neērti. Varbūt ar laiku būtu foršāk. Es jūtos klusi. Beigās pieriebjas visas tās māšanas ar lielo amplitūdu, 'daudz izsakošie' žesti, sajūta, ka nevari pateikt dižo domu. Visgrūtāk Dž. Darbojas kā tulks, skaidrotājs, nesaprot mani un tad ir uff. Nākamreiz negribētu sev atļaut lietot jebkādu pierakstu. Tasir tas pats, kas runāt, tikai lēnāk. Neretais mēmais šovs tracina. Neviens nesaprot un pēc neilga laika vairs nav spēka kaut ko skaidrot. Bet toties liela sajūsma, kad saprot. Cenšos izvairīties un slēpties no cilvēkiem. Cenšos pastiprināti smaidīt un izdvest neartikulētas skaņas, bet tas droši vien izskatās slimi. Lai iemācītos kotrolēt savus runas plūdus, nākotnē plānoju atkārtot šo un ieviest citas, ar runu un komunikāciju saistītas apņemšanās.(Nerunāt par sevi. Censties tieši runāt to, ko domāju. Nekomunicēt ar tuvākajiem. Nelietot virtuālos komunikatorus (tas laikam jau rīt). Runāt tikai labu. Bez svešvārdiem.) Visvairāk runu aizstāj nogurdinoši žesti. Sasveicninoties māt ar roku ir forši, bet māt ar galvu atbildot galīgi nav.