Nešaubos, teorija senila kā pasaule un ciešanas. bet es, kam pa temperamenta kanāliem virst asinis, nespēšu noturēt pie sevis, to, ko domāju un padomāju. jau kopš bērnības manā iztēlē dzimusi pavedienu teorija. tad – tīri ilustratīvā līmenī. tagad – mēģinājusi nobāzēties arī dziļāk.
Iedomājies sevi kā stelles. nē, kā sauli labāk. kā koordinātu asu sākumpunktu, jo tu, cilvēk, esi centrs. un nekad tavs centrs nevarēs būt cits cilvēks, jo ar sevi tev būs būt kopā visilgāk, gribi vai ne gluži. nē, es zinu, iedomājies, ka visi mati, kas vien atrodas uz tavas ādas, ir izauguši garum gari. un tu staigā tāds lempīgs, baltiem pleķiem tur, kur plaukstas un pēdas agrāk varēja saskatīt kā telpiskas aprises. mēs visi esam lempīgi, jā, lai arī kā gribētu ko citu un izliktos. lempīgus mūs padara mati, šīs teju neredzamās saitiņas. tie ir dīvaini elastīgi. un tādu es redzu sevi un tevi. šodien, vakar, rīt un mūžīgi.
Mūs visus saista pavedieni. tikai iedomājies, ka tie ir redzami. un garais mats (lai gan mats nav tas labākais pavediena veids. jo tas ir ļoti trausls un piņķerīgs. labāk zīds. m, nē, es nepazīstu zīdu. kokvilna. lins. lai paliek. opā. pavedienu teorija kļūst par matu teoriju.) izaug, kā reakcijas rezultāts. viens vienīgs skatiens. smaids. jautājums. atbilde. uzslava. un. pieskāriens. lai gan mūsdienās ļaudīm bail pieskarties, arī man bail. vai tikai mūsdienās - ne man spriest. varbūt arī nākotnē un pagātnē, bet. bet es nezinu. nu re un tu ņem un uz-smaid-skat-atbild-uzslav-un-jaut-pies
Ha, mati taču var izdīgt nejauši, vai ne. jā. bet šis pavediens nebūs tik gluds, tik skaists, tik spēcīgs, kāds ir tavs lolojums. nu gan. lolotie ir ņuņņas. es pati tā citreiz saku. nē, lolotie ir mīlētie. jo lolotājs kā zirneklis ir uzpucējis pavedienu tev. vienu vienīgu, sirsnīgu. bet citreiz tev šķiet, ka nejauši mati ir labi tādi, kādi ir, ka tie nāk no tīras un neapsmadzeņotas sirds. varbūt. es neesmu gudra. bet tu esi pelnījis saņemt ko tev izlolotu. un kāds ir pelnījis tev audzēt matu.
Mati ir dažāda raupjuma. plānos matus vajag daudz, lai cilvēks daudz maz turētos pie tevis. biezos un raupjos matus izmet apdomīgi cilvēki. bet visi karstasinīgo mati nav plāni un plīstoši. karstasinīgie paši saplēš savus matus. un atkal met un met un met. apdomīgie lieki laiku un matus netērē, nē. vieglāk dzīvot, apdomīgo pāris matos. tad vari justies drošs un pasargāts. bet apdomīgais var izdomāt un pārdomāt. un karstasinīgais aizrauj. un mēs esam dažādi.
Arī mata mūžs ir atkarīgs no daudz daudz apstākļiem. no tā, cik asas šķēres un nelaipns raksturs ir mata saņēmējam. no mata biezuma. bet neviens mats nav mūžīgs, visjaukāk ir tad, kad matu saņēmējs no taviem matiem uzpin bizīti. vai virvīti. tad tie turēsies vienotā masā, līdz notrūks pēdējais no tiem. bizīti tev jāļauj pīti. bizīti jāgrib pīt. nepārstāj mest. saproti mata īso mūžu. un atceries, ka mats ir tas, kas tur. un gribēs turēt līdz mata mūža beigām.
Zini, mati plīst arī tāpēc, ka tie ir gan elastīgi, bet ne bezgalīgi. tu izmet matu, tas smuki pieķeras un cilvēks attālinās. (īpaši izvairos to saukt par upuri, lai nerastos vesternu tipa asociācijas) tu vari sekot. bet lai kā tu sekotu, tu nepanāksi cilvēku, kas nepanāk solīti pretim. un cilvēki aiziet. par spīti matiem. un dažkārt nav ko vainot savus pavedienus. jo cilvēkam piemīt pārpasaulīgs spēks saplēst tos. sagriezt. aiziet. atraut. nomirt. un tad tu stāvi un skaties. gariem, pelēkiem, vējā plīvojošiem matiem. un viņi liecas un trīc. un grib būt bezgalīgi gari. un grib pieķerties. un nav vairs kam. un tad pienāk brīdis, kad mats ievelkas atpakaļ. kā gliemezis. lai pēcāk, pēc šķietamas mūžības vai divām, kad atkal tu ar saviem savilkušajiem matiem kļūsti stiprs, tie atkal izlektu, izšautos, izčāpotu, izšķiltos. vai arī tu, karstasini, ņem un nogriez, nevis gaidi, kamēr iesūcas ādā. arī tā var.
Un redzi vēl var nodrošināties pret matiem. es audzēju, loloju, izšauju, bet mati atsitas kā pret sienu un nokrīt zemē. un es zinu, kāpēc. jo tu ņem un notauko ādu. noziedies ar pakusušu speķi un eļļām. turi rokās stikla sienu, pa kuru lēni pludo ūdens. vai izņem rokas un kājas un aizpildi visas negludās vietas, aiz kurām var aizķerties. un nevar. patiešām. lai gan par to, cik ļoti cilvēkam vajag suni, es neesmu pārliecināta, bet matu cilvēkam gribas un vajag gan. varbūt ne no tevis. bet vajag.
Asinsradniecība nenodrošina matus vants stiprumā. labi, varbūt nodrošina arī, bet kuram tad pa rokai nav kāds fleksis, stiprāks zāģis vai milzu knaibles. visu var dabūt. nav tādas tautas-dziesmas 'mūžam saule debesīs un asinsradinieki ar vantīm piesaistīti man'. jo tā nav. viņi arī ir cilvēki, kas grib no tevis saņemt to pašu, ko tu met cilvēkiem, kurus gribi piesaistīt. un tas, ka viņus tu pazīsti labāk, nenozīmē, ka uz viņiem var dusmoties vairāk un izturēties nelaipnāk, jo tāds tu esi un viņiem tu tāds vari atklāties. nē. tu esi tāds, kādu tu sevi veido. tu esi skaists un vienmēr esi bijis. nu, paņem matu.
Nu, pamet matu. es zinu, ka tev ir bail. man arīdzan. bet neviens nevar būt pietiekami augsts, lai tu nebūtu cienīgs savu matu mest. un ja arī tā būtu, tad. nav. vienkārši nav. tu esi pārskatījies tad. jo tādā tavs mērķis nav tava mata cienīgs. mērķis ir par zemu. tev domāts cits mērķis. uzdrīksties, puika. uzdrīksties, meitene. nebaidies. nav citu veidu, kā just un justies tā. tikai riskējot.
Paldies tev par matu. viņu ir daudz, bet ne bezgalīgi. paskaties, cik tu esi matains. palūk, cik gari. rau, tik dažādi mati apvijušies tavam augumam. un tev ir silti.
jūtos:: |
gurums |
tralalā:: |
sila pavasaris |