Šodien paskatījos uz savu mitekli. Ja neskaita nedaudz sniega un pāris sala grādus aiz loga, nekas neliecina, ka strauji tuvojas Ziemassvētki. Vajadzētu sevi sapurināt un doties pienācīgo dekorāciju meklējumos - egle gan izpaliks, tomēr kādi rotājumi un spīdoša lampiņu virtene liktos jauki. Tomēr, tomēr... Slinkums līst no nameļa laukā, slinkums kaut ko meklēt, censties. Pie tam laukā liekas auksts... (Ha! Nebūšu ne pusceļā, kad jau no naskās kātošanas liksies, ka jaku mazliet jāatvelk!) Kā tas nākas, ka pat apziņa, ka konkrētā slinkuma pārvarēšana gandrīz droši pēc dažām stundām garantētu jaukāku noskaņojumu man un manam mīļotajam, nekā tad, ja es noslinkotu, nav pietiekami pārliecinošs arguments, lai es jau būtu pusceļā uz veikalu?! Vēl trakāk, zinu, ka, ja neizkustēšos, vēlāk jutīšos uz sevi sasodīti saīgusi un būšu kašķīgā garastāvoklī. Nu kāpēc gan tādas elementāras lietas ir tik sarežģītas :D