Nesen nolēmu, ka vajag veltīt divus vakarus nedēļā kursiem. Tagad man ir grūti un mēģinu izdomāt, kā pārplānot dzīves ritmu, lai tiem pa īstiem atrastu vietu. Tā tik izskatās, ka es brīvajā laikā neko jēdzīgu nedaru un bezjēdzīgi "laižu luni", un vispār, man taču ir tik daudz brīva laika. Vispār jau es tad lādēju baterijas.

P. S. Skumji sapratu, ka šonedēļ tomēr nebūs enerģijas kādai ilgi un diezgan nepacietīgi gaidītai aktivitātei ar draugiem. Nekas, nākamreiz.

Ļoti ērtas bikses sanākušas. Nu, ir daži sīki kosmētiski defekti, bet tādi, ko jāieskatās, lai atrastu. Tomēr sanāca vēl viena iepriekš nemēģināta detaļa - tā paša kokvilnas satīna, no kā tapa kabatas, josla tika izmantota bikšu jostas nostiprināšanai, lai nešļūk nost. Pagaidām liekas, ka ir izdevies un bikses turas bez papildu jostas. Ja tas mainīsies, piešūšu jostas cilpas.

Mazliet iesmīnēju, ka pat uzšujot visai klasiska modeļa melnas bikses, es tomēr nedaudz izskatos ietrāpījusies no nepareizā laika perioda. Man gan ik pa laikam gadās, ka veikalos kāda tipa apģērbi sāk parādīties kādu pusgadu vai gadu pēc tam, kad man beigusies pacietība un esmu uzšuvusi pati. Minēšu, ka tieši šis būs viens no tādiem gadījumiem un tuvākā gada laikā līdzīga tipa bikses kļūs pieejamas plašākai publikai.

Nedēļas nogale vienatnē bija gaužām tīkama pēc tam, kad divas nedēļas gandrīz nebiju pavadījusi laiku vienatnē savā bāzes teritorijā un nomodā, jo uzbruka pārmaiņus sociālā dzīve un nepamatota miegainība. Čupa mājas darbiņu apdarīta, arī gurķoties sanāca. Tik labi atpūsties no cilvēkiem! Bikses diemžēl nepabeidzu šūt, jo pēc trenažieru zāles jutos pārāk nogurusi.

Par biksēm runājot... Šobrīd šuju piektās pašas konstruētās bikses; jāatzīst, ka pirmās divas stipri vien izgāzās. Pirmajām pat piegrieztne bija galīgi garām (pamatskolas mācību grāmatās rodamās ne-svārku piegrieztnes es drīz vien atzinu par figņu). Otrās laikam piemeklēja izcili neveiksmīgs modeļa/auduma salikums un 5cm par īsu staras, bet, kad to apjautu, piegrieztne jau bija izmesta. Pašas bikses šobrīd mētājas pusizārdītā stāvoklī, es viņas apsveru pārvērst "mākslinieciskos" svārkos, bet līdz šim noslinkots. Šobrīd izmantotā piegrieztne, līdzīgi kā iepriekšēja, ir paštaisīta pēc Ateljē žurnālos bieži sastopamās Millera metodes (šoreiz - dibenu cieši apkļaujošais speciālgadījums), jau divās iepriekšējajās iterācijās veikti ievērojami pielāgojumi, lai tur atrastu vietu manam pakaļgalam (varu padalīties ar hintiem, ja kādai interesē, tad tik nāksies atkost, kā te bildes ielikt). Arī šoreiz piegrieztne atkal jau kriksi pielāgota, un neizslēdzu, ka arī turpmāk atradīšu, kur piesieties.

Pirmie no tās kaut kad pagājušajā ziemā tapa necili gaiši zili šorti no pirmā elastīgo džinsu atgādinošā auduma, kas trāpījās "atlieku grozā", jo gluži vienkārši bija žēl smukāka auduma, ja nu atkal nekas prātīgs nesanāk. Piegrieztnes izņēmu ar ievērojamām vīles tiesām, kur arī veicu izmaiņas staru platumā un nedaudz arī dibena vīles formā. Kad likās ok, pazemināju vidukli 3cm uz leju no vidukļa šaurākās vietas, piešuvu jostu un deleģēju uz laukiem. Atklāju, ka ir labi nošūt blīvu zigzagu pie ķīļa, lai nemēģina vīle irt vaļā.

Drīz pēc tam no pielāgotās piegrieztnes tapa strīpainās kļošenes, kuras arī šobrīd sedz manu pēcpusi. Elastīgo biezas kokvilnas audumu jau dažus gadus atpakaļ biju nopirkusi tieši ar nolūku no tā šūt kļošenes, bet neriskēju, kamēr nebija derīgas piegrieztnes. Viduklis no pamatpiegrieztnes pazemināts par 6cm, ja neskaita jostu - diezgan standarta jostasvietas augstums. Dibena vīle tika vēl padziļināta un visbeidzot tiešām atbilda manas pēcpuses formai. Nācās nedaudz nožēlot, ka garajām vīlēm nebija atstāts rezerves platums, tā nu augšstilba apakšdaļa sanāca iespīlētāka kā plānots. Tas izraisīja bikšu šļukšanu uz leju, ko risināju ar jostas cilpām. Visādi citādi - ērtāk kā vairums veikalu produktu.

Nesen Abakhanā izraku gabalu melnas elastīgas biezas kokvilnas (gabardīna? no vienas puses izskatās teju pēc džinsa, no otras "plakanāks") un atkal ķēros pie darba. Jostasvietas augstumu atstāju tāpat kā strīpainajām, bet nedaudz pamainīju aizmuguri - lieko platumu no vidus vīles pārnesu uz iešuvēm un uzmērot to atzinu par būtisku uzlabojumu. Šoreiz lielākais bikšu šūšanas procesa sasniegums it tāds, ka kabatu iekšpuses uztaisītas no kokvilnas satīna (tik ērti!), viss pārējais jau iepriekš darīts vairākkārt. Slīpais kabatu modelis varētu būt elastīgu bikšu vajadzībām neapdomīgi izvēlēts - tās nedaudz turas vaļā. Tagad mājās uz gludināmā dēļa mētājas uz brīdi divas neatkarīgas staras, kuras gaida, kad taps savienotas kopā uz atlikušo mūžu.

P.S. Džinsu un līdzīgus stingrus audumus šūt tomēr ir kaifs.
Un kā nu bez parastā īgnā ņurdiena: kas tā par dzīves netaisnību, ka veikalos nav atrodamas 38. izmēra (kaut kur 28-30W32L džinsu izmēros, ja nekļūdos) sieviešu bikses, kur būtu vieta par špicku resnākām garām kājām?

Tomēr amizanti gadās. Līdz šim trikotāžu biju šuvusi reti un ik reizi pēc tam metu mieru uz krietnu laiku. Kādā iedvesmas brīdī pēc labākā minējuma uz tapešruļļa tika uzzīmēta piegrieztne trikotāžas kleitai ar kapuci. Šūšanas procesā rokriņķus pielāgot nācās, bet sanāca tīkami un ērti. Kad rezultātu ieraudzīja (un pielaikoja) māsa, sagribēja apmēram tādu pašu. Pēc ilgas čortošanās par piemērota auduma meklējumu grūtībām, kleita tomēr tapa no viskozes, un, lai gan man rezultāts patīk mazāk kā sākotnējā, māsai tā kleita tiešām patīk. Tagad piegrieztne pie kolēģes uz pārzīmēšanu, savukārt māšele meklē nākamo audumu vēl vienai drusku biezākai kapučkleitai (varbūt uz rudeni savākšos). Vēl kāds paziņa sprieda, ka tāda kleita perfekti atbilstu dažam LARPam (vispār iedvesmota no mana D&D tēla). Kaut kā savdabīgi, ka tieši šī samērā prastā mirkļa iedvesma ir guvusi lielāku fanu klubu nekā vairums manu nedarbu, kuriem pielikts krietni vairāk pūļu.