| [ |
mood |
| |
 apathetic |
] |
Pēdējos gados gadījies sevī novērot kādas ne pārāk glaimojošas īpašības attīstīšanos. Esmu sākusi paklusēt tajos brīžos, kad man ir viedoklis. Manī ir izveidojies gļēvums - bailes no konfrontācijas, bailes, ka mani kāds pamanīs un man uzbruks. Jo redz, es jau neesmu nekāda svarīga persona un mans viedoklis nav nekā vērts, maz ticams, ka tas vispār kādu ietekmēs, bet tajā pašā laikā tas paver iespēju, ka kāds cits, ar to saskaroties un nepiekrītot, mēģinās ietekmēt mani.
Savulaik, pirms daudziem pelēkiem gadiem, kuru laikā atmiņas kļuvušas blāvas, es mēdzu būt kaitinoši kareivīga. Ja man par kaut ko bija viedoklis, citiem par to nācās uzzināt. Ikreiz saskaroties ar kādu citādi domājošu, man bija jāpierāda sava taisnība - to taču tā nevarēja atstāt. Un tiklīdz esmu "ielaidusies diskusijās", man liekas, ka no strīda jāiziet kā uzvarētājai, neatkarīgi no tā, ir man taisnība vai nav. Es pat neprotu stratēģiski atkāpties, kad potenciālie ieguvumi liekas mazvērtīgāki par strīdoties "sabojātajiem" nerviem. [Ha, esmu ideāls upuris troļļiem!] Kādā brīdī mitējos vispār iesaistīties šāda veida sarunās, jo nervi bija "čupā" un enerģijas nebija nekam, vismazāk jau strīdiem. Nevar zaudēt cīņu, kurā nepiedalies. Pie tam nereti es jūtos vainīga, ka es pasauli uztveru tā, kā uztveru, ja tas nesakrīt ar man tuvu cilvēku pasaules redzējumu, un nav būtiski, vai vispār kāds no iesaistītajiem pasauli redz atbilstoši īstenībai. Tā nu sanāk, ka ir vieglāk nekonfrontēties. Tā vietā, lai būtu kaitinoša, esmu izvēlējusies būt garlaicīga. Cik gan viegli ir ierauties dziļi čaulā un izlikties, ka tā ir tukša, lai tikai kāds nemēģinātu to salauzt!
Tik vien... Ko tad, ja sanāk paklusēt arī par to, kas, ļoti iespējams, ir būtisks?
|