| Vēl viens sapņa fragments |
[03 Oct 2015|11:38am] |
Dzīvoja mazā noplukušā privātmājā pāris gados. Veča bija visai naudīga, bet ellīgi skopa. Vienīgais, kas viņai patiesi rūpēja un uz ko viņa naudu netaupīja, bija viņas trīs mājdzīvnieki: kaķis, čūska (gan jau, ka pitons) un bruņurupucis. Vecene saslima un nomira, pirms nāves vecim vēlreiz atgādinot, lai rūpējas par dzīvniekiem: lai kaķis būtu sausumā, čūska siltumā, bet bruņurupucim kājas neslīdētu pa grīdu. Kā izrādījās, arī visi viņas ievērojamie iekrājumi bija novēlēti mājdzīvniekiem un izmantojami tikai to vajadzībām.
Kādu gadu vēlāk pie veča ciemos ieradās kāds sens viņa draugs un gandrīz neatpazina māju - viss smuks un sakopts, nemaz vairs noplucis. Prasa atraitnim, kā viņš varējis tā māju sakārtot. Tad nu šis sāk stāstīt:
"Tā kā jumts bija sācis tecēt, vajadzēja to nomainīt, lai kaķim nenāktos samirkt. Sienas, caur kurām bija sācis svilpot vējš, nosiltināju, lai varētu saglabāt pietiekamu siltumu čūskas ērtībām. Savukārt rūpēs, lai bruņurupucim vieglāk pārvietoties, ieliku jaunu grīdu izpuvušās vietā un visu izklāju ar paklājiem."
|
|