sulfaen


8. Marts 2009

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Kad es E. vienreiz pajautāju, vai viņš gadījumā nezina, kādēļ vecāki satina makšķeres, viņš kādu brīdi klusēja un domīgi skatījās man garām. Kad viņš atbildēja, viņa balsī rāmumam bija piezadzies tāds kā mulsums-

Viņš vienreiz atnāca mājās agrāk kā parasti. Ap pusdienlaiku. Tevis nebija. Mēs ar Viņu bijām bibliotēkā.

Sekoja vēl viens klusuma brīdis, tad viņš turpināja-

Viņa uzkāpa augšā un ieraudzīja viņu kravājam ceļasomu. Viņš to darīja lēni, pēc nejaušības principa iemezdams tajā pa kādam apģērbam vai grāmatai. Kādu laiku viņu vērojusi, Viņa sāka darīt to pašu. Kad tu pārnāci, Viņi jau bija tikuši līdz mašīnai. Tu redzēji, kā Viņi iekrauj bagāžniekā somas, iekāpj- Viņa pie stūres- un aizbrauc.

Es varēju to skaidri redzēt. Redzēt kā mēmo filmu. Bez neviena vārda, kā tas noteikti norisinājās. Tomēr es zināju, ka viņš nepateica visu. Es varu iztēloties to brīdi, kad Viņa, pirms ķerties pie tās pašas nodarbes, kas bija pārņēmusi viņas vīru, brīdi bija palūkojusies uz E. Viņas skatienā noteikti bija kaut kas nedaudz bailīgs, kā izbiedētam trusim, bet tas ātri pārgāja. Nevar būt, ka tas nenotika.

Un es varu iztēloties savu tēvu- cilvēku, kas klusēja, pamazām izdzisa, līdz izzuda arī fiziski. Kā dzīvnieks, kas sajutis savas nāves tuvošanos, viņš nolīda kaut kur paslēpties.

* * *
the truth about heaven
Kad no rīta es viņu ieraudzīju virtuvē, viena no vakardienas kailo krūšu īpašniecēm bija samulsusi.
Es nevarēju Viņu nekur atrast- viņa man paziņoja.
Es varēju redzēt, ka viņas balss un vārdi, ko viņa no sevis negribīgi izspieda, viņā pašā izsauca tādu kā aizvainojumu. Man gribējās atbildēt- un kā tieši tas attiecas uz mani? Tas varētu būt ļoti tipiski. Viņa bija sarūgtināta, bet tā nebija mana problēma.
Es iešu paskatīties- es tomēr pamāju.

E. gulēja vecāku guļamistabā uz paklāja, uz krūtīm atvērta grāmata. Kad es ienācu, viņa acis atvērās. Kādu brīdi viņš vienaldzīgi skatījās uz augšu- uz mani, tad acis atkal aizkrita ciet.

Viņš guļ- es viņai paziņoju.
Es redzēju, ka viņa beidzot kļūst nikna. Bet, kā jau normāls vidusmēra cilvēks, viņa neizplūda savu dusmu izpausmēs, neizteica neko no tā, ko patiesi domāja. Viņa tikai apveltīja mani ar niknu skatienu, pagriezās un aizgāja. Pēc viņas neaizcirtās pat durvis.
Iestājās klusums.

Klusums nav kaut kas, pie kā man ir jāpierod. Lielākoties cilvēki kļūst nervozi, ja nekas nenotiek, ja gaiss šķiet sastindzis pilnīgā bezvējā. Mēs uzaugām klusumā. Tukšā mājā starp grāmatām kā divas lāstekas, katrs iekšā pats sevī.

Bērnībā es mēdzu iztēloties kaut kādus notikumus, uzņemt savā galvā filmas. Tās parasti beidzās kā modernisma literatūra- daudznozīmīgi, bez jebkāda atrisinājuma. Bet man patika brīdis, kad es palaidu beigu titrus uz kādu koku vai domās sastingušas sejas fona. Mani sajūsmināja manis izdomāto ainu rūgtums. Tagad man gribējās palaist beigu titrus aizejošajai meitenei.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena