nuja, ir tak tā, ka tas indivīds nav nekāds viengabalains veidojums. daudzi sīki krikumi salīmēti kopā veido tā personību. dažiem tie iekšējie krikumi cīnas viens ar otru, dažbrīd apvienojot spēkus ar citiem, dažbrīd nošķiroties no visiem. tādēļ laikam tu vari justies labi, bet just, ka kautkas nav pareizi. un gauži sliktā brīdī just, ka viss ir baigi labi.

veicu nelielu pašcenzūru un palaboju dažas domas, kuras ar laiku mainījušās. šī nav dokumentāla dienasgrāmata, tikai vietne, kur izpausties vienam no krikumiem. visa dzīve viens teātris, ierunājās mans aktierkrikums.

ieklausies klusuma balsī un uzklausi, ko tas vēsta..

neļauj viņiem nozagt savus sapņus, fantāzijas un domas..

mums liekas, ka ar viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs, pietiks, lai kļūtu brīviem.
izmērīsi manu brīvību? šaubos vai brīvību var izmērīt, tātad - racionāldomājošajam cilvēkam jāsāk domāt par to vai tāda brīvība eksistē kautkur ārpus tā racionālā prāta, neaizmisīsim, ka vislabāk to uzskatīt par iracionālu - tādējādi nav jāpūlas ko skaidrot, domāt. gluži kā orvels 1984 izplānoja: mazāk domāsiet, labāk strādāsiet. jokaini ir 2005, bet nekas fundamentāli atšķirīgs nav no tā kas raktīts 1984, tagad vieta tiem dažiem klaigātājiem izbļauties, turpinam: neviens jau neteica, ka tam visam jābūt atklātam. tu pat nezini, ka tavas domas kāds formē un spaida formiņās, un tagad tu vari to noliegt, izmisumā kliegt un spārdoties spiegt. visam ir sava cena, pat brīvībai. un liekas, ka vienīgie, kas tās cenu vislabāk zini ir tie, kas dzīvo ārpus sabiedrības cilpas.
nu tad turpinam celt savus laimes zikurātus uz citu brīvības...

ilgas pazudina cilvēku..
sit mani, bet neatstāj neziņā..

ir vieglāk pazaudēt nekā atrast,
ir vieglāk aizmirst nekā atcerēties,
ir vieglāk ņemt nekā dot,
ir vieglāk salikt rokas klēpī un nesapņot..

when words make no sense i stop,
i stop to look around and see where i am going,
as for now my aims and goals have faded
and the only one who i can truly trust
is person who stares at me in mirror..

pretīgi, ja sajūties viens, neskatoties uz to, ka apkārt cilvēki..

skumjas kā mākoņi
slīd pār dvēseli
izsalkušas kā maitu lijas
tās virsū vislaik plijas
un tās nebijas manus vaidus
pārāk skaļas to klaigas

Mūžīgi augstā kalnā,
Raugās cilvēka acs;
Mūžīgi dziļā lejā,
Nogrimst cilvēks pats.

/J.Poruks/

tava laime ir mana laime
vienmēr esmu pieturējies
pie šīs jaukās formulas

Ja spētu - es klusētu. Viss ir relatīvs un tas, ko rakstu var būt tikpat labi kā patiesība, tā arī meli. Cilvēks var kļūt tik absurdi relatīvs, ka tam jāaizveras un jāizkūp gaisā. To es negribu. Atkal esmu kautkur aizmaldījies. Vai varbūt nē? Varbūt es zinu, kur atrodos un man liekas, ka es dodos skaistā ceļojumā? nekad neesmu pratis izbaudīt alkohola garšas buķeti, bet jūtu buķeti - jā..

pulsē, pulsē
apklusti, apstājies
pulsē, pulsē
ievelc elpu, aizrijies

lauskas visapkārt tev,
haoss ir ieņēmis pozīciju,
kāda ir tava stratēģija
šajā vienpersoniskajā karā?

pulsē, pulsē
aizelsies tu aizmirsti,
pulsē, pulsē
apklusis tu iesnaudies

tā bija vakar, tā būs šodien
diemžel man jāpaziņo, ka
šajā vienpersoniskajā karā
tev nebūs uzvarēt!

pulsē, pulsē
norimis jau rāms
pulsē, pulsē
skatiens blāvs

/subsequence/

mīlas lausku mozaīka

sveika, mēs atkal tiekamies,
šajā klusējošo rēgu alejā,
sveiks, tu atkal raujies prom,
šajā kliedzošajā skumju ielejā

laimi meklējot starp pagātnes graustiem, nonākam
tumšā mājā, kur reiz cilvēki dzīvojuši,
tur atrodu mozaīku - no mīlas lauskām līmētu,
ar stāstiem, kuros reiz emocijas virmojušas..

svece nodziest, sirds apstājas, viss reiz beidzas..

nja, zheel, ka taa. un zheel arii ka taa. un jaa - centiishos, lai nebuutu taa. ceru, ka ar laiku - nebuus taa. un pat, ja taa, tad tas buus taa veerts. un ja tu taa, tad es nezinu kaa.. zheel ka viss ir taa, kaa ir, jo taa kaa taa ir taa, kaa ir.. un ja buutu.. nee, taa nemeedz buut..

skumji pelēki rīti,
skumji pelēkas mājas,
skumji pelēki cilvēki,
skumji pelēkas sejas,
skumji pelēkas lūpas,
zilgan-zaļi gumijnieki bradā pa peļķi,
kas gan uzdrošinas iztraucēt šo skumji pelēko idilli?
spilgti dzeltenā mētelī,
ģērbies zēns smaida!
tas esmu es, viņš nomurmina,
turpina bradāt pa peļķi,
naivi smaidīt, priecāties..

/subsequence/

tici man - tā nav, viss ir savādāk! pareizāk sakot, dzīve nav nemaz tik kontrastaini melnbalta, jo labais savijas ar slikto, kurš atkal savijas ar labo - bezgalīgas virtenes! jā, tur var manīt līdzību arī ar fraktāļgrafikām.. iluzionārā dzīve, smiekli nāk! nospļaujos un eju tālāk - tā lūk..

šī dziesma man atgādina mani, ar nelieliem aplauztiem beat`iem sākumā, kuri savijas ar klavierēm, kuras papildina taures skaņas. mistēriska dziesma, kura ir skaista, bet tā arī neko nepasaka - gluži kā es (:
subsequence

spele ir sakusies!