| LEPNI !!!!!!!!!!! UN ĻOTI LEPNI !!!!!!!!!!!!!! |
9. Jul 2006|00:54 |
|
Kā tad būtu jājūtas tam cilvēkam, kas pagāja garām ar pilnīgi un galīgi maniakālu, ne jau sejas izteiksmi, bet tieši soli, gaitu, veidu, kā pārvietojas kājas, ne jau strauji, ne agresīvi, bet ar izjustu maniakālismu, ar rokas slīdienu gar sānu, kas bija vienkārši pārpildīts izvarošanas tieksmes, vēlmes kādu nožņaugt, tāds maigs, ne jau kokains vai raustīts, bet vienlaidus ar apkārtni, organiski iekļāvies, ne jau tikai tai vietā pie soliņa, bet visā pilsētā, tik neprātīgi dabisks maniakālisms, tāds, kas vienkārši pastāv, vienkārši ir, instinktīvs, tāds, kuram nekas nevar un nedrīkst stāvēt pretī, tā vienkārši vajag, tā tas ir un turpmāk būs, jo viņš ir ieradies, jo viņam vajadzēja nākt, jo tas ir viņš, kas pagāja garām tam soliņam, tai laternai, tai garkājainajai būtnei, tas ir viņš, no kā meitēns, pagaidām, satrūkās un atlēca vismaz par diviem soļiem nost no iepriekš izvēlētās gājiena trajektorijas, tā pilnīgi un galīgi dabiski satrūkās un atleca, atleca, jo tas bija vajadzīgs, tas bija nepieciešams visai apkārtnei, jo viņš pagāja garām, ne jau kas cits, bet tieši viņš, jo viņa juta to spriedzi, kas tik dabiski un nepieciešami bija tajā, no kura bija jāsatrūkstas, tajā, kura cigarete arī gailēja ne jau kā parastam mirstīgajam, kurš ar vēlāk iegūto izsmēķi izjauktu pasaules kārtību, bet izpūšot vien tabaks dūmus pasauli sakārto, ar izmēķa nosviešanu pie cita soliņa tikai apliecina sevis nepieciešamību, sevis neaizvietojamību, es zinu, es beidzot to zinu, es tikai tagad, vai arī pirms tam, vai arī vēlāk, bet zinu, zinu to ..zinu. |
|