|
24. Maijs 2006|15:55 |
..
paģirās pēc lasītā, dzirdētās, stāstītā un redzētā, un iedzertā, sāku apdomāt dižo iespējamību tekstu pašu par sevi un izteiksmi kā tādu uztvert kā vēlamu un vērtīgu ne tikai postmodernisma diskursā, bet arī visā kultūrvēsturiskajā perspektīvā, jo, lai gan postmodernisms ar sev raksturīgo poststrukturālismu pretendē uz šīs nostādnes aiztāvnieciskumu, tas tomēr pārsvarā iekļauj attiecīgajā laikposmā radīto, nu jau saukto par literatūru, kura atbilstu šādam uzstādījumam, kas, protams, nav viens otru izslēdzoši, tomēr var rasties virkne jautājumu sakarā ar iepriekšējā laikā neartikulēto, bet tomēr pastāvošo, tekstu un izpausmes vērtīgumu, kurus pagaidām spēj novērtēt tikai arheologi, vēsturnieki, antropologi, sociologi un citi lōgi, kuri, savukārt, nepievērš uzmanību jebkuras pastāvēšanas un esamības mākslinieciskajiem aspektiem, tādā veidā noniecinot pašu pētāmo objektu, kamēr tā sauktajā ikdienas dzīvē piekopj visas mūdienīgās, nu jau sauktās par kultūras un mākslas, izpausmes, kamēr paši tāpat kā milzīgi sekotāju pūļi, no kuriem rodas jauns izaicinājums šo izpausmju definējumā, jo iepriekš minētais apgalvojums pieļauj jebkura vērtību kultūrvēstures un tagadnes veidošanā nozīmīgumu, līdz ar to arī jebkura no šī pūļa dalībniekiem, tomēr, veidojot un uzturot šo pūli, katrs atsevišķi un visi kopā tā sastāvdaļas ir tieši pretnostatīti jebkādam vērtīgumam, jo pati iezīme - sekošana - apgāž savu nozīmi, nebūdams pats par sevi tāds, kāds ir, bet lomu spēļu rezultāts, kas arī nav īsti korekts apgalvojums, jo ir saistīts ar visai ierobežotu izpratni par kopumu, kurā jau ir paredzēti gan indivīdi, gan to radītais, gan sekošana radītajam, gan sekotāji, kurus var definēt kā pūlis, kultūra, subkultūru kopums vai jebkas cits, paliek tikai nosacītajā tagadnē un nespēj neapgāžami pierādīt sava darba nepieciešamību, tādēļ itkā rodas vēlme par kultūru, mākslu un vērtību nosaukt jebkuru un jebkura cilvēka eksistences mirkli, lai tas tiktu pienācīgi izbaudīts un nozīmīguma piepildīts, bet arī šeit rodas jauns pavērsiens, jo, ja nu reiz jebkurš un jebkura indivīda mirklis ir tik dārgs, kā tam, sekojot iepriekš teiktajam, jau bija jābūt no cilvēka kā tāda parādīšanās mirkļa, tad tikpat viegli varētu secināt, ka, ja reiz ir bijusi un ir cilvēcē tāda iezīme kā nenovērtēšana, tad ar mierīgu sirdsapziņu var atsviest novērtējuma nepieciešamību, kuru šobrīd jau varētu atkal paplašināt, ar to pārklājot arī jebkuras dzīvās un nedzīvās būtnes pastāvēšanau, bet turpinājumā, vērtību piešķirot arī neesamībai un neizpausmei, kas kārtējo reizi noved pie lingvistiska rakstura problēmu atrisinājumu mēģinājumiem par to, kā dēļ tad mēs risinām šādas problēmas, kam atbildi būtu jāmeklē katras atsevišķas valodas sistēmā, un vērīgāks jaunāko domu attīstības pētnieks noteikti būs pamanījis šī teksta milzumdaudzās atsauces ne tikai uz vectētiņu, bet arī uz pāris lingvistiem un, protams, prozaiķiem
.. |
|