| |
[15. Jun 2004|16:21] |
Kādēļ lai pār pasauli nevaldītu prieks? Tas nav slogans no "Kaķīša dzirnaviņām", bet tomēr gribētos apjaust to pasauli, kura (vai kuru es) tik ļoti slēpjas nepieejamībā. Pasaule, kurā domas nav tālas no to realizācijas, pasaule, kuru man cenšas kāds atklāt, bet es tik ļoti tam pretojos savas aprobežotības mākts, pasaule, kurā domas ir tīras un apzinīgas, kurā ir jautrība un prieks bez jebkāda pamatojuma, kurā apziņu navajag paplašināt, jo tā ir tik plaša, ka apzinās visu.
Es neesmu lasījis budistu tesktus, es neesmu lasījis ezotērikas grāmatas, es vispār maz ko esmu lasījis, es neesmu lasījis itin neko, jo raksta tik daudz. Es esmu domājis, klausījies un vismaz daļēji mēģinājies apzināties, bet laikam jau es pats sevī esmu izveidojis tās barjeras, kuras nespēju pārvarēt (cerams, ka tikai pagaidām).
Un varētu jau arī uzdzīt paštaisītu dapresijas mākoni, bet, vai tas padara manu stāvokli labāku, vai tas dod kaut vai ko apkārtējiem? Darīt visu tikai priekš sevis, tīri un nesavtīgi tikai priekš sevis. Bezjēgā muldēt tikai dēļ tā, ka arī viens būdams es runātu šos vārdus, domātu šos vārdus un patiesi vēlētos tos laist tālāk.
Kā kāpurs uzrāpies uz pirksta es tagad blenžu apkārt un redzu sienu - visaptverošu, gaisīgu, nebeidzamu - nevis pasauli - visaptverošu, gaisīgu, nebeidzamu. Es gribu šo mūžību, un tā nav bezjēdzīgs patoss. Es esmu iespaidā. Pudele vīna mani tā neiespaido, bet šodienas pēdējās stundas ir burvīgas.
Veselīgā ārprātā grbētos apsveikt lietu, jo tā lieta jau līst! Miglā nav jāredz, to ir jāizbauda! |
|
|