| |
[4. Jun 2004|16:11] |
Šīsdienas bļāvieni aiz loga nespēj atstāt mani vienaldzīgu. Tā vien gribas uzrakstīt kaut ko perversu, kaut ko brutāli nejauku vai arī plaukstoši mīļu. Vai man bija žēl tās sievietes, kura tik cītīgi mēģināja piesaistīt uzmanību sev un savām nelaimēm? Laikam jau nē. Tie bija pagalam aprobežoti brēcieni: "Nelietis! Maita! Slepkava!" Brēcieni, kuri neko neizsaka, kuri nāk ārā pārāk viegli, lai par tiem domātu. Bet varbūt tie bija izmisuma saucieni?
Šņabis! Kāda tā ir bauda, iesēsties draugu lokā meža ēnā, ar maigu kraukšķienu atvērt vēso, apsvīdušo, tikko no avota izņemto šņabīša pudeli, ieliet to maziņā glāzītē ar austrumniecisku rakstu, iedzert un sjust, kā dzidrais vēsums sasilda kaklu, plaušas un sirdi, sajust, kā elpot ir kļuvis vieglās, sajust, kā ķermenis kļūst dzīvīgāks un asinis rit straujāk, atvērt mīļu burciņu, kurā atrodas paša audzēties, mitrie, tvirtie gurķīši, kurus rudenī ar tādu mīlestību pats esi sālījis, izņemt vienu no šiem dzīvinošajiem zaļumiem un apņemt to ar sviem zobiem, ar mēli nolaizīt sāļo šķidrumu un pārkost nedaudz sapringušo ādiņu, kura ar tikpat jauku kraukšķi padodas, lai garšas baudījums būtu iespējami pilnvērtīgāks.
Viņš bija atnācis, lai atkal justos nomākts par to nejēgu, kuru vēl piedevām sauc par viņa sievu. Jā, viņa ir mietpilsone ar aprobežotiem sapņiem, jā, viņas ambīcijas aprobežojas ar labākas santehnikas iegādi un vasaras atpūtu pie radiem Jūrmalā. Viņš cerēja sievieti izmainīt, bet, jauniete būdama, tā gribēja priecāties par stabilo dzīves ritumu. Kādēļ bija tik skaļi jābrēc?
Šņabis! Dzēriens, kuru varētu vērtēt pēc tā, cik pretīgs tas ir. Jo labāks šņabis, jo mazāk pretīgs tas ir, bet no pretīguma tomēr nav kur tikt prom, tas tik un tā paliks. |
|
|