| es tomēr esmu dzīvs |
[15. Dec 2003|18:01] |
Tas, ka es tik ilgi neesmu rakstiijis nebuut nenoziimee, ka manis vairs nav uz šīs pasaules un jums būtu jāpilda tas drausmīgais pienākums - meklēt un vilkt mani no kaut kāda sasaluša grāvja vai skribināt nost no asfalta pie kādas augstceltnes, vai meklēt puvušās gaļas smakas avotu pie jūsu logiem. Nē. Tas neesmu es. Tas laikam ir kaimiņu suns, kuru aivakar notrieca mašīna vai pagraba peles, kuras beidzot nav izturējušas salu, vai vienkārši jums ir sabojājies ledusskapis.
Bet ES bīdu pasaules zinātni! Teorētiskās izvirtības smēķētavā līdz četriem no rīta dod jaukas sākotnes kārtejiem nojūdzieniem. Bet es taču arī mācos! Un tagad sēdēšu un rakstīšu jums par to, cik daudz man ir parādu, par to, ko man ir nodarījis pasniedzējs, neadekvāti novērtējot manu darbu.. nu nebaidieties, nemocīšu.Es vienkārši gribēju visiem novēlēt, lai Salavecis jums atnes jaukākās dāvanas - tas, ar kurām var tādiem veciem izvirtuļiem kārtīgi iekraut pa galvu, un tad gaidīt Ziemassvētku burvību - cik jauki izskatās sarkanais, baltais sniegs un melnā tumsa, tā ir pilnība! Ierosinu: uztaisiet kāds Salaveču nīdēju klubiņu, kurš varētu skaidrot nabaga bērneļiem, ka tādi izdzimteņi tomēr neeksistē. Vai tad neesat dzirdējuši par depresijām, kuras pārņem mazos cilvēciņus, kad tie uzzina par vecāku viltu. Melošana no pirmās dzimšanas dienas - nekaunība! Es noteikti ioesaistītos tādā klubā.. man vienkārši ir slinkums pašam kaut ko darīt. Toties es jūs "apgādāju ar noderīgām idejām"(laikam tā tagad ir jāsaka, kad dari pilnīgi bezjēdzīgu un nevajadzigu darbu.?) |
|
|