| |
[21. Nov 2003|17:55] |
"Jūs, parastie cilvēciņi, esat tikai manas iedomas, jūs esat tiakai manās iedomās!
Es esmu viss, kas jūs ietver, vienkāršā tauta!
Bez manis nebūtu arī jūsu!"
Tā runāja viens jauks Sarkangalvītes draugs, kurš bērnībā, spēlējoties ar domino kauliņiem tomēr iemanījās sagrauzt visus riekstus no kastaņkrāsas trauka ar neproporcionāli lielu osiņu. Vīņš nekad nebija redzējis, kā vārna ķeksē čipsu paku no dziļās miskastes, kā maijvabole lido piesieta pie diega, kā varde izskatās bez kājām un kā suņi lec pāri milzīgiem žogiem. Bet tomēr viņu sauca Armagedons, kas liecināja par vecāku pālieku lielo aizraušanos ar Holivudas filmu izpēti. Armagedons savos 4 gados tomēr bija jau pietiekami liels, lai pats varētu aizsniegt televizoru un apgāzt to tieši sev virsū. Vienīgo televizoru visā pilsētā. Pēc šī negadījuma Armagedons izpelnījās rokas nociršanu un izsūtīšanu uz citu pilsētu, kur viņš drīz vien jau sāka strādāt kādā tunelī. Puisītis vienkārši sēdēja, bet jocīgie cilvēki nez kāpēc svieda naudu blakus noliktajā cepurītē... Labākie dzīves gadi! Te viņš pirmo reizi ieraudzīja žurku ar divām astēm, kaķi bez astes un cilvēku bez dzīvības. Dzīve būtu arī turmāk tikpat jauka, ja vien kādā jaukā dienā (to nedrīkst pat nosaukt par jauku) nebūtu atnācis vecis, kuram patika vārtīties sniegā. Nevarēdams izturēt šo skatu, Armagedons apsēdās uz kāda parka soliņa un adatu sāka kasīt sev kājas pirkstus. Un tikai tagad viņš atklāja, ka nav dzīvnieks. Viņš bija gurķis, kas aug līdz ar citiem gurķiem, zied, aug, vairojas, aug un satrūd. Bet vecis bija kāposts, kurš varēja izbarot vēl daudzus, daudzus kāpurus.. Kā viņam gribējās kļūt par sēni, tad viņš būtu tik tārpains, cik tika tļautu kājiņa un cepurīte. Bet kāpuri vēlāk pārvērtīsies vabolītēs, radīs jaunus kāpurus un dzīvos mūžīgi, un mūžīgi dzīvos arī Armagedons. ..un viņš kļuva! Tikai ne par sēni, bet par pravieti, sevis pravieti, pat vēl vairāk, par Dievu zemes virsū, despotisku Dievu!
"Dumjā tauta, klausieties mani!
'Nāks diena, kad man būs jūs jāiznīcina,
tad dariet taču visu, lai celtu mani godā!'
Man jūsu nav žēl, bet jums manis ir jābū žēl!
Tikai es noteikšu, kā jūs iznīcināt.."
Bet tad protams atlidoja septītais rūķītis un sāka laizīt 'Chupa Chups', kuru tas bija atradis pie kāda maza bērneļa vēl pirms vairākām dienām. Nez kāpēc garša šim veidojumam bija gaišpelēkā krāsā, bet smarža - violēta, tāda pati, kā kādreiz izsviestajai košļenei, kuru tas bija atņēmis no tēva vecākā brāļa. Septīto par rūķīti osauca kāds oranžās drēbēs ģērbies, glicerīnu sadēries bebrs, kurš redzēja, kā septītais mēģina izvilkt savu kāju no kurmja alas. Tas viņam atgādināja akmeņlauztuves; tik stiprs bija kurmis. Bet par septīto rūķi nosauca kurmis, kurš redzējā, kā šis veidojums jau septīto reizi mēģina izlidot cauri bebra aizsprostam. Lidot septītais ūķis iemācījās aviācijas institūtā, kur tam bija ļoti jauki pasniedzēji - visi lielām apaļām sejām un īsām kājā, dzeltenās biksēs un zilos uzvalkos. Bet Armagedons nobeidzās.... |
|
|