| 15 min |
[16. Nov 2003|20:30] |
Šodien es rakstīšu 15 minūtes bez pārtraukuma. Nez, kas no tā visa sanāks? Man to bija ieteikuši kādā lekcijā, redz, tas it kā izkopjot manas rakstītājprasmes. Nezinu, ko tas īsti varētu izkopt, bet ideja man iepatikās, un jūs varēsiet redzēt, cik maz gan es varu radīt šajā laikā, cik lēni es drukāju un kādi murgi no manis nāk laukā. Jo ir taču tādas lietas kā jaukas grāmatas, kurās viss vienmēr (nu gandrīz vienmēr) ir sakarīgi un skaidri, kur nevajag domāt par domu gaitu, lai izprastu, kāpēc brālis man traucē veikt šo nogurdinošo, atslābinošo un sasprindzinošo, paradoksāli vienkārši sarežģīto darbu. Lai tikai kaķi klusē zem loga citādi viņu nagi kalpos man par putnu atbaidītājiem pie loga, ūsas- par peļu atbaidītājiem pie jebkuras mazākās šķirbiņas grīdā, bet spalva būs man par materiālu kādām no siltajām segām… man ir tik auksti te būt vienam starp tik daudziem cilvēkiem, kuri mani nesaprot (banāli). Nu vai tad es neliekos muļķīgs? Baumo jau, ka es vienkārši esmu mazohists un tikai tādēļ pats izdomāju sev dažādākās problēmas, visu uztveru pārāk nopietni utt… Bet es gribu izbraukt kaut kur tālu prom, atrast kādu jauku betona sienu ar pēc iespējas skaistākiem zīmējumiem uz tā, un iegāzties tajā, lai no mašīnītes paliktu tikai jauka konservu kārbiņa, toties es kļūšu brīvs no šīs jauki riebīgi mīļī pretīgās pasaules. Viss ir salīdzinām, tādēļ nav vērts kādu pārliecināt par otrādo. Man tas ir jauks, tev riebīgs, un katram no mums ir taisnība un tas, cik ilgi es vēl turpināšu izvērsties savos murgojumos atkarīgs tikai no tā, cik daudz laika jau ir pagājis, ja nu vienīgi laiks vispār ir spējīgs kaut kur iet. Man taču būtu jāgatavojas kārtējam referātam, tas ir, tā nodošanai, bet es … kā parasti, nemeklējot vieglākos ceļus, padodos laika plūsmai, ja laiks vispār var plūst un tikpat vienkārši daru to, kas man pašam patīk. Cik daudz gan spēj sevi pagarināt 15 minūtes. Koeljo jaunais romāns saucas “11 minūtes”, cik žēl, ka neesmu vēl to izlasījis, varētu salīdzināt ar tagadējo mocību. Nu, es ceru, ka pirmajā reizē jūs mani piedosiet par daudzajām gramatiskajām kļūdām, atkārtošanos un nemitīgu muldēšanu par šo …metodi. Bezjēga, dzīvesprieks, atstarpe starp mani un tuvumā esošo koku, un krēsli pie jumta, kas lido uz mēnesi. Jauni kāpuri taču arī grib dzīvot, kaut arī apjēgas par darāmo tiem vēl nav. Tie vēl nav sapratuši, ka to dzīves mērķis šajā stadijā ir – izpostīt pēc iespējas vairāk kāpostu, pēc iespējas vairāk saēsties, pēc iespējas vairāk paaugties un tikai tad- iekūņotie. Nākošā stadija- lidojošais vulkāns, nākamā pietura- jaunais mēnessērdzīgais kaps. Bet es tikai srienu uz priekšu, lai tikai sasniegtu sienu, kurā atduršos, nevarēdams to pārvarēt…. Tā noteikti atnāks.. pati
ESMU PABEIDZIS---
---lūdzu novērtējiet---- |
|
|