| |
[8. Nov 2003|14:58] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | noguris no bezdarbības | ] |
15:12, kaut kura gada un mēneša sestdiena, un tikai tagad es sākšu kaut ko rakstīt, ko darīšu ilgi un mēģināšu likties jums itkā gudrs ar bezjēdzīgām frāzēm, kuras man pašam jau sen ir apnikušas, kuras es jau sen uzskatu par naivām un "nodrāztām", bet tomēr runāšu, runāšu pats pret savi, tieši tā, kā es to vienmēr esmu darījis -runājis pretēji saviem uzkatiem! Es vienmēr esmu bijis, esmu un būšu viss, kas tikai ir uz pasaules, kas varēs parādīt manu pārlieku milzīgo iedomību, tā pārspēj visu, jo es taču īstenība nerunāju ne gudriem vārdiem, ne sakarīgiem teikumiem, bet vienalga es esmu un palieku viss, visums, kurš ir nolemts degradācijai un iznīcībai, jo nav nekā, kas varētu to iepaidot, es pats iepaidojos, ... nav neviena cilvēka, neviena priekšmeta, ir tikai tas, ko es esmu tā nosaucis, bet savā būtībā, tas ir tikai viens no maniem murgojumiem.
--Manis arī nav?- tas ir kaut kāds vecis, kas jau sen klausās manās domās un brīnās, cik gan es varu būt muļķīgs..
--Un tu uzdrīkstējies iedomāties, ka esi? kaut gan.. taa tas ir .. manai uztverei bija vajadzība, lai tu to pajautātu, tā taču es iedomājos cilvēkus: ar jūtām un emocijām apveltīti, viņi iedomājas, ka ir kaut kas..bet tās taču arī ir tikai manas iedomas, tā nav būtība.
--Bet tu taču nevari iedomāties, ka es kaut ko daru un tieši to arī darīšu..- viņš pēkšņi palēcās un tagad jau pilnā augumā stāvēja manā priekšā uz soliņa. To es tiešām nevarēju iedomāties,(šajā brīdī).
--Tavās kustīās nebija nekā, ko nevarētu paredzēt, tu nekad nepārspēsi sevi tādu, kāds tu esi, lai varētu mani ietekmēt, es pats izvēlēšos, ietekmēties vai nē. Tu vienalga esi un paliec cilvēks, tāds, kādu es tevi redzu.
--Un tu neesi cilvēks?
--Protams, ka nē! Es esmu visu cilvēku ietverošais. Jūs taču īstenībā visi dzīvojat tikai manī, pateicoties man! Ja nebūtu manis, nebūtu arī jūs.
--Bet varbūt ir otrādi? Katrs var sevi iedomāties šādā vietā, kādēļ tu esi izņēmums?
--Tādēļ, ka es esmu īstais.
--Kā tas pierādās?
--Tikai es varu just un sajust.
--Es arī protu un varu, un jūtu, un sajūtu. Man arī ir emocijas, es esmu varbūt pat varenāks nekā tu.. ?
--Tu atkal neko nesaprati! Tu jūti tikai tādēļ, ka es saprotu, kā tev vajadzētu rīkoties, ja kaut kas notiek, vai arī es vienkārši saprotu, ka tu nevari nerīkoties atbilstošajā stāvoklī.
--Nu tad mēs atkal nonākam pie tā, ka tu esi pilnīgi un galīgi viens un vientuļš.
--bet tā arī ir..jūsu visu taču nav, es to tikai iedomājos, es materializēju savas domas un tad tās piepildās. Tas notiek neapzināti, tas varbūt pat jau sen ir noticis, vēl pirms manas dzimšanas.
--Tad jau tu esi varen nelaimīgs, nav neviena, pie kā varētu aiziet tāpat vien, prunāties "par dzīvi". Un tā vien izskatās, ka tu pats sev esi iestāstījis šo drausmīgo domu tik dziļi, ka vairs pat gribot nevari no tās atkratīties.
--Vienkārši šī patiesība ir tik šausmīga, ka tieši tā ar mani arī notiek, BET TĀ IR PATIESĪBA!!!
--Mierīgāk..-tikai taga viņš nokāpa no soliņa un šoreiz apsēdās sniegā.- bet kāpēc sniegs ir auksts?
--Un kādam tad viņam vajadzētu būt? Tā taču ir manu domu materializācija. un tad tu to itkā jūti, bet īstenībā to esmu izdomājis es!
--Bet vientulība, tā tevi nenomāc?- viņš ievilka sniegā vienu apli, tad vēl vienu un tos abus savilka kopā..
--Bet es esmu tas, kas ietver abus šos apļus. Vīņi to nejūt, viņi ir manis radīti.
--Bet kad tevis nebūs..?
--Es vienmēr būšu, iespējams citā veidolā, bet būšu un aizvien noeikšu visu.
--Bet kāpēc tad tu nenosaki tā, lai viss veidotos labvēlīgi tev?
--Bet tas viss taču ir vienots, es varu darīt visu, es to visu jau esmu izdarījis, pagaidām es vēl nevaru atbrīvoties no paša radītās materializētās pasaules, bet vēlāk es to noteikti izdarīšu.
--Tu vienalga paliksi vientuļš, tev taču nav līdzvērtīgu, ar ko varētu kontaktēties.
--Es varu radīt jebko!
--Bet ne sevi-otru, līdzvērtīgu. Tā tiešām ir degradācija, tu vientuļi mirsi nost pats savās iedomās.
--Es Esmu MŪŽĪGS!
Vecais ievieda man ar sniega piku sejā un sajutu pēkšņi akstuma pārņemto seju. Man sāpēja, bet es iegūlos sniegā un sāku salt.
(turpinājums sekos...) |
|
|