| Bet šodien man noteikti ir jāpastāsta, kā es rī stopēšu. |
[23. Okt 2003|19:16] |
PLĀNS:
1. Desmitos no rīta es, sāpošu gavu, neizgulējies, piecēlies ar nepareizo kāju no gultas un iesprūdis starp gultu un sienu, tomēr ceļos un mēģinu to izdabūt laukā, kas man diemžēl arī sanāk(diemžēl, jo es vēl nezinu, kādas mocības būs jāpiecieš pa visu atlikušo dienu).
2. Mēģinot uzvārīt tēju noteikti applaucējos ar verdošo ūdeni, kurš nekad neizlīst tikmēr, kamēr vēl ir vēss. Noteikti būs skaļi jāiebrēcas, lai pamodinātu guļošos, kuri nez kāpēc vēl nav sapratuši, ka man šodien ir lails notikums: braukšana mājās. Bet plaucēšanās process arī vēl nabūs beidzies, es taču to tēju vēl arī dzeršu un noteikti nesagaidot, kamēr tā atdiest.
3. Sāpošu muti, applaucētu roku un saspiestu kāju došos gaidīt autobusu, kurš mani varētu aizvest aŗpus Rīgas, kur tikai sāksies īstās mocības. Autobusam dodoties ceļā, es noteikti nenoturēšu līzsvaru un pakritīšu drausmīgi saduzot ceļgalu uz tās kājas, kura man pagaidām vēl nebija sāpējusi. Bet kāpjot no tā laukā kāda večiņa noteikti aizķers mani ar kuli vai somu, no kurienes noteikti izlīs nezināmas izcelsmes dzira, kura pie tam noteikti arī nelabi odīs.
4. Tomēr no Rīgas būšu ticis laukā un varēšu priecāties kaut vai par to, ka pleķis uz jakas gandrīz necik vairs nav redzams, bet smaka 10 grādu salā necik nav jūtama. Kā jau parasti gadās, tādi prieki nav uz ilgu laiku, un es jau būšu atradis kādu peļķi, kuari blakus izdomāju stopēt. Šī peļķe tad arī kļūs par neatņemamu mana izskata sastāvdaļu, jo garāmbraucošasi auto taču nevarēs to vienkārši apbraukt, bet pārbrauksies visā tās krāšņumā un izdaiļos mani ar jaukiem rudens dubļu pilieniem, kā dēļ nevarēs saprast, vai es esmu netīrs, vai arī superīgi stilīgais.
5. Aizmirsu pateikt, ka man taču būs līdzi vislielākā soma, kādu tik es būšu atradis savu mantu pārvadāšanai. Daļēji tas arī būtu izskaidroums tam, kādēļ tik daudzas mašīnas negrib paņemt nabaga nosalušo, slapjo, pusslimo, sāpošo un visādām nelaimēm apveltīto MANI. Somai ir vēl viena jauka īpašība, tā dažreiz (arī šoreiz) ir ļoti smaga un to vajag vienmēr turēt nelielā attālumā no zemes, lai tās saturs neizmirktu netīri slapjajā zālē, kurā es toreiz jau būšu iebridis.
6. Pēc divu stundu gaidīšanas es tomēr nostopēšu kādu (BEIDZOT!) zapiņu, kurš man būs labākais limuzīns Jāņu nakts krāsā, jo beidzot vedīs mani mājās (es tā biju paredzējis).
7. Tā kā no Rīgas līdz Daugavpilij ir diezgan ilgs ceļš, ar unikālā auto vadītāju paspējam iesākt kādu augsti intelektuālu sarunu, kas noteikti būs saistīta ar globāli eksistencionālām patiesībām un nepatiesībām. Mēģinot izveidot jaunu Sokrāta "VALSTI", neiztiekam bez nesaskaņām un to dažu jaukumu dēļ, zapiņā paliks tikai viens braucējs, bet es atkal stāvēšu uz šosejas Rīga-Daugavpils, ja paveiksies, pusceļā, ja nē, tad kaut kur Ogres tuvumā.
8. Pēc vēl divu stundu bezjēdzīgas rokas turēšanas horizontālā stāvoklī, mirkšanas ceļmalas zālē es atkal nostopēju! Šoriz tas ir pēc skata jauks busiņš, kurā es ar prieku arī iesēžos. Nav labi aprunāt nepilnvērtīgus cilvēkus, bet visas atlikušās divas stundas nobraucu klusējot, jūtot, ka sānā pūš neciešami auksts vējšs, bet līdz Daugavpilij tomēr tieku.
9. Jauki jau ir atbraukt uz dzimto pilsētu, bet mani tā vairs nesaista un pēdējais autobuss līdz manām mājām jau ir aizbraucis, tādēļ būs vien jāizmanto vecvecāku palīdzība un jāpārnakšņo radu mājā, paciešot viņu pārmērīgo laipnību.
10. No rīta man oteikti būs iesnas, vakarā klepus, bet pa nakti mocīs drudzis...................................................................................................................................
....................bet varbū viss būs arī daudz savādāk......................................... |
|
|